Teksts

Konvencija latviešu valodā

Likumprojekts

Par Eiropas konvenciju arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai

1.pants. 1992.gada 16.janvāra Eiropas konvencija arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai (turpmāk – Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2.pants. Likums stājas spēkā tā izsludināšanas dienā. Līdz ar likumu ir izsludināma Konvencija angļu valodā un tās tulkojums latviešu valodā.

3.pants. Kultūras ministrija koordinē Konvencijā paredzēto saistību izpildi.

4.pants. Konvencija stājas spēkā tās 14.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

Kultūras ministre

I.Rībena

Eiropas Padome

Eiropas Konvencija

arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai

(pārstrādāta)

Pieņemta Valetā 1992. gada 16. janvārī.

Eiropas līgumu sērija - Nr.143
Preambula.

Apakšā parakstījušās Eiropas Padomes Dalībvalstis un citas valstis, kas apņemas ievērot Eiropas Kultūras konvenciju,

Uzskatot, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt lielāku vienotību tās Dalībvalstu starpā, lai nodrošinātu un realizētu ideālus un principus, kas ir to kopējais mantojums;

Saskaņā ar Eiropas Kultūras konvenciju (parakstīta Parīzē, 1954. gada 19. decembrī), sevišķi tās 1. un 5. pantu;

Saskaņā ar Konvenciju Eiropas arhitektūras mantojuma aizsardzībai (parakstīta Granādā, 1985. gada 3. oktobrī);

Saskaņā ar Eiropas Konvenciju par kultūras vērtību postīšanu (parakstīta Delfos, 1985. gada 23. jūnijā);

Saskaņā ar Parlamentārās asamblejas rekomendācijām attiecībā uz arheoloģiju un sevišķi uz Rekomendācijām 848 (1978), 921 (1981) un 1072 (1988);

Saskaņā ar Rekomendāciju No R (89) 5 par arheoloģiskā mantojuma aizsardzību un tā nozīmes novērtēšanu, plānojot pilsētu un lauku apdzīvoto vietu attīstību;

Atgādinot, ka arheoloģiskais mantojums ir būtiski svarīgs cilvēces vēstures izzināšanā;

Atzīstot, ka Eiropas arheoloģiskais mantojums, kas ir senas vēstures liecība, ir nopietni apdraudēts un iet bojā sakarā ar to, ka aizvien pieaug teritorijas attīstības plānu daudzums, pastāv dabiskais risks, notiek slepeni un nezinātniski izrakumi un sabiedrība nav pietiekami apzinīga;

Apgalvojot, ka ir svarīgi ieviest pienācīgus administratīvās un zinātniskās uzraudzības pasākumus gadījumos, kad tādi vēl nepastāv, un ka vajadzībai aizsargāt arheoloģisko mantojumu jāatspoguļojas pilsētu un lauku plānošanas un kultūras attīstības politikā;

Uzsverot, ka atbildība par arheoloģiskā mantojuma aizsardzību jāuzņemas ne tikai valstij, uz kuru tas tieši attiecas, bet arī visām citām Eiropas valstīm, un ka mērķis ir samazināt postījumus un veicināt saglabāšanu, organizējot ekspertu un pieredzes apmaiņu;

Atzīmējot nepieciešamību pilnveidot tos principus, kas izvirzīti Eiropas Konvencijā arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai, kura parakstīta Londonā 1969. gada 6. maijā Eiropas valstu plānošanas politikas attīstības rezultātā,

Vienojās par sekojošo:

Arheoloģiskā mantojuma definīcija

1. pants

Šīs (pārstrādātās) Konvencijas mērķis ir aizsargāt arheoloģisko mantojumu kā Eiropas kolektīvās atmiņas avotu un vēsturisku un zinātnisku pētījumu līdzekli.

Augstākminētā mērķa dēļ par arheoloģiskā mantojuma elementiem jāuzskata visas atliekas, priekšmeti un citas cilvēces pagātnes pēdas:

kuru saglabāšana un izpēte palīdz izsekot cilvēces vēsturei un tās attiecībām ar dabisko vidi;

par kurām galvenā informācija tiek iegūta arheoloģiskos izrakumos vai atklājumos, vai lietojot citas zinātniski - pētnieciskas metodes cilvēces vēstures un ar to saistītās vides pētniecībai, un

kuras atrodas Dalībvalstu jurisdikcijā.

Arheoloģiskais mantojums ietver konstrukcijas, ēkas, ēku grupas, labiekārtotas teritorijas, pārvietojamus objektus, cita veida pieminekļus, kā arī to kontekstu gan sauszemē, gan zem ūdens.

Arheoloģiskā mantojuma identifikācija un pasākumi tā aizsardzībai

2. pants

Katra Dalībvalsts apņemas radīt ar tai pieejamiem līdzekļiem likumu sistēmu, lai aizsargātu arheoloģisko mantojumu, nodrošinot:

arheoloģiskā mantojuma inventarizāciju un aizsargājamo pieminekļu un teritoriju raksturojuma izstrādāšanu;

arheoloģisko rezervātu radīšanu pat tādā gadījumā, ja virs zemes vai zem ūdens nav redzamu atlieku, lai saglabātu materiālas liecības, ko varētu pētīt nākamās paaudzes;

izvirzot obligātu prasību nejaušam arheoloģiskā mantojuma elementu atradējam ziņot kompetentām institūcijām, lai tās varētu veikt atklājuma ekspertīzi.

3. pants

Lai saglabātu arheoloģisko mantojumu un nodrošinātu arheoloģiskās izpētes zinātnisko kvalitāti, katra Dalībvalsts apņemas:

i. izsniegt atļaujas veikt izrakumus un citus arheoloģiskos darbus un kontrolēt tos tā, lai:

aizkavētu jebkādus nelikumīgus izrakumus vai arheoloģiskā mantojuma elementu pārvietošanu;

nodrošinātu arheoloģisko izrakumu un meklējumu veikšanu saskaņā ar zinātniskām metodēm un ar noteikumu:

- kur vien iespējams, lietojamas saudzējošas metodes;

- arheoloģiskā mantojuma elementi netiek atsegti vai atstāti neapklāti izrakumu laikā vai vēlāk, ja nav nodrošināta to pareiza saglabāšana, konservācija un izmantošana;

nodrošināt, lai izrakumus un citus potenciāli destruktīvus darbus veiktu tikai kvalificēti, īpaši pilnvaroti speciālisti;

gadījumā, kad to paredz attiecīgās valsts iekšējie likumi, prasīt, lai būtu attiecīgu institūciju atļaujas metālu detektoru vai jebkādu citu meklēšanas iekārtu vai metožu lietošanai arheoloģiskajos pētījumos.

4. pants

Katra Dalībvalsts apņemas īstenot pasākumus arheoloģiskā mantojuma fiziskai aizsardzībai, nodrošinot atbilstoši apstākļiem:

iespēju vietējām sabiedriskām varas iestādēm iegūt savā īpašumā vai citādi pienācīgi aizsargāt teritorijas, kas domātas arheoloģisku rezervātu izveidošanai;

arheoloģiskā mantojuma konservāciju un uzturēšanu, veicot to uz vietas (in situ).

piemērotas uzglabāšanas vietas arheoloģiskajām atliekām, kas ir pārvietotas no savas sākotnējās atrašanās vietas.

Arheoloģiskā mantojuma saskaņota saglabāšana

5. pants

Katra Dalībvalsts apņemas:

meklēt veidus, kā saskaņot un savienot arheoloģijas un teritorijas attīstības plānu prasības, nodrošinot, ka arheologi piedalās:

plānošanā, kas vērsta uz līdzsvarotu stratēģiju nodrošināšanu arheoloģiskas nozīmes vietu aizsardzībā, konservācijā un to nozīmes apzināšanā;

dažādās teritorijas attīstības plānu izstrādes stadijās.

nodrošināt arheologu un pilsētu un lauku plānotāju savstarpēju konsultēšanos, kas ļautu:

modificēt teritorijas attīstības plānus, ja iespējama to nelabvēlīga ietekme uz arheoloģisko mantojumu;

veltīt pietiekami daudz laika un resursu pienācīgai zinātniskai izrakumu vietu un atradumu izpētei un darba rezultātu publikācijai.

nodrošināt, lai pētījumi par iedarbību uz vidi un to rezultātā pieņemtie lēmumi pilnībā ņemtu vērā arheoloģiskos objektus un to novietojumu;

nodrošināt labiekārtošanas darbu laikā atrasto arheoloģiskā mantojuma elementu saglabāšanu uz vietas, kad vien tas ir iespējams

nodrošināt, lai arheoloģisko atradumu vietu atvēršana publiskai apskatei, sevišķi jebkādi celtniecības pasākumi, kas nepieciešami, lai uzņemtu lielu apmeklētāju skaitu, nekaitētu šādu vietu un to apkārtnes arheoloģiskajam un zinātniskajam raksturam.

Arheoloģisko pētījumu un konservācijas finansēšana

6. pants

Katra Dalībvalsts apņemas:

organizēt sabiedrisku finansiālu atbalstu arheoloģiskiem pētījumiem no valsts, reģionālajām un vietējām varas struktūrām saskaņā ar to attiecīgo kompetenci;

palielināt materiālos resursus arheoloģijas saglabāšanas darbiem:

veicot piemērotus pasākumus, nodrošināt, lai, izstrādājot lielus sabiedriskus vai privātus teritorijas attīstības plānus, jebkuru ar tiem saistītu arheoloģisku darbu izmaksas tiktu veiktas attiecīgi no šī sabiedriskā vai privātā sektora līdzekļiem;

veicot šos darbus, nodrošināt līdzekļus arī arheoloģiskās izpētes priekšdarbiem, zinātniskam pārskatam, kā arī pilnīgai publikācijai, kurā uzskaitīti atradumi, tādā pašā veidā, kā veicot pētījumus par šo darbu ietekmi uz vidi un reģionālo plānošanu.

Zinātniskās informācijas izstrādāšana un izplatīšana

7. pants

Lai veicinātu arheoloģisko atklājumu izpēti un izplatītu zināšanas par tiem, katra Dalībvalsts apņemas:

rajonos, kas atrodas tās jurisdikcijā, sastādīt vai pārstrādāt atbilstoši pastāvošajām prasībām zemes gabalu plānus, atradumu sarakstus, arheoloģisko objektu kartes;

veikt visus praktiskos pasākumus, lai pēc arheoloģiskās izpētes veikšanas publicētu zinātnisku kopsavilkumu, kam vēlāk sekotu plaša specializēta zinātniska publikācija.

8. pants

Katra Dalībvalsts apņemas:

veicināt vietēju un starptautisku arheoloģiskā mantojuma elementu apmaiņu profesionāliem zinātniskiem mērķiem, veicot attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka šāda cirkulācija nekādā veidā nemazinās šo elementu kultūras un zinātnisko vērtību;

veicināt informācijas apkopošanu par notiekošajiem arheoloģiskajiem pētījumiem un izrakumiem un atbalstīt starptautisku izpētes programmu organizēšanu.

Sabiedrības izpratnes veicināšana

9. pants

Katra Dalībvalsts apņemas:

veikt izglītojošu pasākumus, kas radītu un attīstītu sabiedrības izpratni par arheoloģiskā mantojuma vērtību, kas ļautu izprast tā pagātni un apstākļus, kas to apdraud;

veicināt publikas piekļūšanu tās arheoloģiskā mantojuma svarīgākajiem elementiem, sevišķi nozīmīgajām vietām, un veicināt publikai piemērotu arheoloģisko objektu izlases eksponēšanu.

Arheoloģiskā mantojuma elementu nelikumīgas cirkulācijas novēršana

10. pants

Katra Dalībvalsts apņemas:

nodrošināt, ka attiecīgās sabiedriskās varas iestādes un zinātniskās iestādes saņemtu informāciju par jebkādiem konstatētiem nelikumīgiem arheoloģiskajiem izrakumiem;

informēt kompetentas šīs Konvencijas Dalībvalstu varas iestādes par jebkuru piedāvātu senlietu, kas varētu būt iegūta neatļautos izrakumos, citos nekontrolētos darbos vai nelikumīgā ceļā no oficiāli atļautiem izrakumiem un sniegt jebkuru sīkāku informāciju šai sakarā;

veikt tādus pasākumus, kas nodrošinātu, ka muzeji un tiem līdzīgas institūcijas, kuru eksponātu ieguvi kontrolē valsts, neiegādājas arheoloģiskā mantojuma elementus par kuriem var rasties aizdomas, ka tie ir iegūti neatļautos izrakumos, citos nekontrolētos darbos vai nelikumīgā ceļā no oficiāli atļautiem izrakumiem;

attiecībā uz muzejiem un tiem līdzīgām institūcijām, kas atrodas Dalībvalsts teritorijā, taču to eksponātu ieguvi nekontrolē valsts:

iepazīstināt to darbiniekus ar šīs (pārstrādātās) Konvencijas tekstu;

pielikt visus pūliņus, lai minētie muzeji un institūcijas ievērotu augstākminētā 3. punkta principus;

veikt izglītojošus, informatīvus, drošības un sadarbības pasākumus, lai, cik vien iespējams, ierobežotu to arheoloģiskā mantojuma elementu kustību, kas iegūti neatļautos izrakumos, citos nekontrolētos darbos vai nelikumīgā ceļā no oficiāli atļautiem izrakumiem.

11. pants

Nekas šajā (pārstrādātajā) Konvencijā neietekmēs jau pastāvošos vai nākamos divpusējos un daudzpusējos līgumus starp Dalībvalstīm attiecībā uz arheoloģiskā mantojuma elementu nelikumīgu cirkulāciju vai to atdošanu likumīgajam īpašniekam.

Savstarpējs tehniskais un zinātniskais atbalsts

12. pants

Dalībvalstis apņemas:

sniegt savstarpēju tehnisku un zinātnisku palīdzību, apkopojot pieredzi attiecībā uz arheoloģisko mantojumu un organizējot ekspertu apmaiņu;

ar attiecīgu nacionālo likumdošanu vai starptautiskiem līgumiem veicināt apmaiņu ar arheoloģiskā mantojuma saglabāšanas speciālistiem, to skaitā tiem, kas atbildīgi par tālāko apmācību.

(Pārstrādātās) Konvencijas īstenošanas kontrole

13. pants

Ekspertu komiteja, kuru šīs (pārstrādātās) Konvencijas mērķiem izveidojusi Eiropas Padomes Ministru komiteja, atbilstoši Eiropas Padomes Statūtu 17. pantam sekos šīs (pārstrādātās) Konvencijas īstenošanai un proti:

periodiski ziņos Eiropas Padomes Ministru komitejai par situāciju arheoloģiskā mantojuma saglabāšanā šīs (pārstrādātās) Konvencijas Dalībvalstīs un par šīs (pārstrādātās) Konvencijas principu realizēšanu;

ieteiks Eiropas Padomes Ministru komitejai pasākumus, kā īstenot šīs (pārstrādātās) Konvencijas nosacījumus, kas paredz daudzpusēju darbību, šīs (pārstrādātās) Konvencijas pārstrādāšanu vai papildināšanu un sabiedrības informēšanu par šīs (pārstrādātās) Konvencijas mērķiem;

sniegs rekomendācijas Eiropas Padomes Ministru komitejai par to valstu, kas nav Eiropas Padomes Dalībvalstis, uzaicināšanu pievienoties šai (pārstrādātajai) Konvencijai.

Noslēguma panti

14. pants

Šī (pārstrādātā) Konvencija tiks nodota parakstīšanai Eiropas Padomes Dalībvalstīm un citām Eiropas Kultūras konvencijas dalībvalstīm.

Tā ir jāratificē, jāpieņem vai jāatzīst. Ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas dokumenti glabājami pie Eiropas Padomes Ģenerālsekretāra.

Neviena Londonā, 1969. gada 9. maijā parakstītās Konvencijas arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai Dalībvalsts nevar nodot glabāšanā šīs (pārstrādātās) Konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas dokumentu, ja tā nav denonsējusi augstākminēto konvenciju vai to nedenonsē, iesniedzot dokumentu;

Šī (pārstrādātā) Konvencija stāsies spēkā sešus mēnešus pēc datuma, kad četras valstis, to skaitā vismaz trīs Eiropas Padomes Dalībvalstis, piekritīs pakļauties šīs Konvencijas saistībām, saskaņā ar iepriekšējo punktu nosacījumiem;

Gadījumā, ja divu iepriekšējo pantu dēļ atteikšanās no 1969. gada 6. maija Konvencijas nenotiktu vienlaicīgi ar šīs (pārstrādātās) Konvencijas stāšanos spēkā, Līgumslēdzēja valsts, iesniedzot ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas dokumentu, var paziņot, ka turpinās ievērot 1969. gada 6. maija Konvenciju, līdz stāsies spēkā šī (pārstrādātā) Konvencija;

Attiecībā uz katru Valsti, kas parakstījusi (pārstrādāto) Konvenciju un piekrīt tai pakļauties, šī (pārstrādātā) Konvencija stāsies spēkā sešus mēnešus pēc datuma, kad iesniegts ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas dokuments.

15. pants

Pēc šīs (pārstrādātās) Konvencijas stāšanās spēkā, Eiropas Padomes Ministru komiteja var uzaicināt jebkuru Valsti, kas nav Eiropas Padomes un Eiropas Ekonomiskās Kopienas Dalībvalsts, pievienoties šai (pārstrādātajai) Konvencijai, atsaucoties uz lēmumu, ko pieņēmis vairākums atbilstoši Eiropas Padomes Statūtu 20. d pantam, un uz atklātu balsojumu, kurā piedalījušies visi to (pārstrādātai) Konvencijai Pievienojušos valstu pārstāvji, kas piedalās Komitejā.

Attiecībā uz katru pievienojošos Valsti vai Valsti, kura gatavojas pievienoties Eiropas Ekonomiskajai Kopienai, šī (pārstrādātā) Konvencija stājas spēkā sešus mēnešus pēc datuma, kad pievienošanās dokuments ir nodots glabāšanā Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram.

16. pants

Jebkura Valsts parakstīšanas laikā vai nododot glabāšanā ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas dokumentu, var norādīt teritoriju vai teritorijas, uz kurām šī (pārstrādātā) Konvencija attieksies.

Jebkura Valsts vēlāk, iesniedzot Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram deklarāciju, var paplašināt šīs (pārstrādātās) Konvencijas darbību uz jebkuru citu teritoriju, kas noteikta deklarācijā. Attiecībā uz šo teritoriju šī (pārstrādātā) Konvencija stājas spēkā sešus mēnešus pēc datuma, kad šo deklarāciju būs saņēmis Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs.

Jebkura deklarācija, kas izstrādāta, pamatojoties uz diviem iepriekšējiem punktiem, attiecībā uz jebkuru teritoriju, kas noteikta šādā deklarācijā, var tikt atsaukta, nosūtot notu, kas adresēta Ģenerālsekretāram. Atsaukums stāsies spēkā sešus mēnešus pēc datuma, kad šo notu būs saņēmis Ģenerālsekretārs.

17. pants

Katra Valsts var jebkurā laikā denonsēt šo (pārstrādāto) Konvenciju, nosūtot notu, kas adresēta Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram.

Šāda denonsācija stāsies spēkā sešus mēnešus pēc datuma, kad šo notu būs saņēmis Ģenerālsekretārs.

18. pants

Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram ir jāpaziņo Eiropas Padomes Dalībvalstīm, jebkurai Valstij, kas ir pievienojusies Eiropas Kultūras konvencijai un Eiropas Ekonomiskajai Kopienai, ja tā ir pievienojusies vai ir uzaicināta pievienoties šai (pārstrādātajai) Konvencijai, par:

jebkuru jaunu parakstītāju;

jebkura ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas vai pievienošanās dokumenta nodošanu glabāšanā;

jebkuru datumu, kad šī (pārstrādātā) Konvencija stājas spēkā saskaņā ar 14., 15. un 16. pantu;

jebkuru citu aktu, notu vai paziņojumu, kas attiecas uz šo (pārstrādāto) Konvenciju.

To apliecinot, apakšā parakstījušies, attiecīgi pilnvaroti, parakstīja šo (pārstrādāto) Konvenciju.

Sastādīts Valetā, 1992. gada 16. janvārī angļu un franču valodā, abi teksti ir vienlīdz autentiski, vienā eksemplārā, kas tiek nodots glabāšanā Eiropas Padomes arhīvos. Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs nosūta apstiprinātas kopijas visām Eiropas Padomes Dalībvalstīm, visām tām Valstīm, kas parakstījušas Eiropas Kultūras konvenciju un visām Valstīm, kas nav Dalībvalstis vai Eiropas Ekonomiskajai Kopienai, kas uzaicinātas pievienoties šai (pārstrādātajai) Konvencijai.

Kultūras ministrs

Valsts sekretārs

Juridiskais dienests

Par kontroli atbildīgā amatpersona

Atbildīgā amatpersona

__.__.2003.

I.Rībena

D.Pavļuts

I.Millersone

I.Bērziņa

R.Eize

16.04.2003. 11:00

2029

J.Šumeiko

7225426, Juris.Shumeiko@mantojums.lv

EUROPEAN CONVENTION ON THE PROTECTION OF THE ARCHAELOGICAL HERITAGE

(REVISED)

Valetta, 16.I.1992

European Treaty Series - No. 143

Preamble

The member States of the Council of Europe and the other States party to the European Cultural Convention signatory hereto,

Considering that the aim of the Council of Europe is to achieve a greater unity between its members for the purpose, in particular, of safeguarding and realizing the ideals and principles which are their common heritage;

Having regard to the European Cultural Convention signed in Paris on 19 December 1954, in particular Articles 1 and 5 thereof;

Having regard to the Convention for the Protection of the Architectural Heritage of Europe signed in Granada on 3 October 1985;

Having regard to the European Convention on Offences relating to Cultural Property signed in Delphi on 23 June 1985;

Having regard to the recommendations of the Parliamentary Assembly relating to archaeology and in particular Recommendations 848 (1978), 921 (1981) and 1072 (1988);

Having regard to Recommendation No. R (89) 5 concerning the protection and enhancement of the archaeological heritage in the context of town and country planning operations;

Recalling that the archaeological heritage is essential to a knowledge of the history of mankind;

Acknowledging that the European archaeological heritage, which provides evidence of ancient history, is seriously threatened with deterioration because of the increasing number of major planning schemes, natural risks, clandestine or unscientific excavations and insufficient public awareness;

Affirming that it is important to institute, where they do not yet exist, appropriate administrative and scientific supervision procedures, and that the need to protect the archaeological heritage should be reflected in town and country planning and cultural development policies;

Stressing that responsibility for the protection of the archaeological heritage should rest not only with the State directly concerned but with all European countries, the aim being to reduce the risk of deterioration and promote conservation by encouraging exchanges of experts and the comparison of experiences;

Noting the necessity to complete the principles set forth in the European Convention for the Protection of the Archaeological Heritage signed in London on 6 May 1969, as a result of evolution of planning policies in European countries,

Have agreed as follows:

Definition of the archaeological heritage

Article 1

1 The aim of this (revised) Convention is to protect the archaeological heritage as a source of the European collective memory and as an instrument for historical and scientific study.

2 To this end shall be considered to be elements of the archaeological heritage all remains and objects and any other traces of mankind from past epochs:

i the preservation and study of which help to retrace the history of mankind and its relation with the natural environment;

ii for which excavations or discoveries and other methods of research into mankind and the related environment are the main sources of information; and

iii which are located in any area within the jurisdiction of the Parties.

3 The archaeological heritage shall include structures, constructions, groups of buildings, developed sites, moveable objects, monuments of other kinds as well as their context, whether situated on land or under water.

Identification of the heritage and measures for protection

Article 2

Each Party undertakes to institute, by means appropriate to the State in question, a legal system for the protection of the archaeological heritage, making provision for:

i the maintenance of an inventory of its archaeological heritage and the designation of protected monuments and areas;

ii the creation of archaeological reserves, even where there are no visible remains on the ground or under water, for the preservation of material evidence to be studied by later generations;

iii the mandatory reporting to the competent authorities by a finder of the chance discovery of elements of the archaeological heritage and making them available for examination.

Article 3

To preserve the archaeological heritage and guarantee the scientific significance of archaeological research work, each Party undertakes:

i to apply procedures for the authorization and supervision of excavation and other archaeological activities in such a way as:

a to prevent any illicit excavation or removal of elements of the archaeological heritage;

b to ensure that archaeological excavations and prospecting are undertaken in a scientific manner and provided that:

– non-destructive methods of investigation are applied wherever possible;

– the elements of the archaeological heritage are not uncovered or left exposed during or after excavation without provision being made for their proper preservation, conservation and management;

ii to ensure that excavations and other potentially destructive techniques are carried out only by qualified, specially authorized persons;

iii to subject to specific prior authorization, whenever foreseen by the domestic law of the State, the use of metal detectors and any other detection equipment or process for archaeological investigation.

Article 4

Each Party undertakes to implement measures for the physical protection of the archaeological heritage, making provision, as circumstances demand:

i for the acquisition or protection by other appropriate means by the authorities of areas intended to constitute archaeological reserves;

ii for the conservation and maintenance of the archaeological heritage, preferably in situ;

iii for appropriate storage places for archaeological remains which have been removed from their original location.

Integrated conservation of the archaeological heritage

Article 5

Each Party undertakes:

i to seek to reconcile and combine the respective requirements of archaeology and development plans by ensuring that archaeologists participate:

a in planning policies designed to ensure well-balanced strategies for the protection, conservation and enhancement of sites of archaeological interest;

b in the various stages of development schemes;

ii to ensure that archaeologists, town and regional planners systematically consult one another in order to permit:

a the modification of development plans likely to have adverse effects on the archaeological heritage;

b the allocation of sufficient time and resources for an appropriate scientific study to be made of the site and for its findings to be published;

iii to ensure that environmental impact assessments and the resulting decisions involve full consideration of archaeological sites and their settings;

iv to make provision, when elements of the archaeological heritage have been found during development work, for their conservation in situ when feasible;

v to ensure that the opening of archaeological sites to the public, especially any structural arrangements necessary for the reception of large numbers of visitors, does not adversely affect the archaeological and scientific character of such sites and their surroundings.

Financing of archaeological research and conservation

Article 6

Each Party undertakes:

i to arrange for public financial support for archaeological research from national, regional and local authorities in accordance with their respective competence;

ii to increase the material resources for rescue archaeology:

a by taking suitable measures to ensure that provision is made in major public or private development schemes for covering, from public sector or private sector resources, as appropriate, the total costs of any necessary related archaeological operations;

b by making provision in the budget relating to these schemes in the same way as for the impact studies necessitated by environmental and regional planning precautions, for preliminary archaeological study and prospection, for a scientific summary record as well as for the full publication and recording of the findings.

Collection and dissemination of scientific information

Article 7

For the purpose of facilitating the study of, and dissemination of knowledge about, archaeological discoveries, each Party undertakes:

i to make or bring up to date surveys, inventories and maps of archaeological sites in the areas within its jurisdiction;

ii to take all practical measures to ensure the drafting, following archaeological operations, of a publishable scientific summary record before the necessary comprehensive publication of specialized studies.

Article 8

Each Party undertakes:

i to facilitate the national and international exchange of elements of the archaeological heritage for professional scientific purposes while taking appropriate steps to ensure that such circulation in no way prejudices the cultural and scientific value of those elements;

ii to promote the pooling of information on archaeological research and excavations in progress and to contribute to the organization of international research programs.

Promotion of public awareness

Article 9

Each Party undertakes:

i to conduct educational actions with a view to rousing and developing an awareness in public opinion of the value of the archaeological heritage for understanding the past and of the threats to this heritage;

ii to promote public access to important elements of its archaeological heritage, especially sites, and encourage the display to the public of suitable selections of archaeological objects.

Prevention of the illicit circulation of elements of the archaeological heritage

Article 10

Each Party undertakes:

i to arrange for the relevant public authorities and for scientific institutions to pool information on any illicit excavations identified;

ii to inform the competent authorities in the State of origin which is a Party to this Convention of any offer suspected of coming either from illicit excavations or unlawfully from official excavations, and to provide the necessary details thereof;

iii to take such steps as are necessary to ensure that museums and similar institutions whose acquisition policy is under State control do not acquire elements of the archaeological heritage suspected of coming from uncontrolled finds or illicit excavations or unlawfully from official excavations;

iv as regards museums and similar institutions located in the territory of a Party but the acquisition policy of which is not under State control:

a to convey to them the text of this (revised) Convention;

b to spare no effort to ensure respect by the said museums and institutions for the principles set out in paragraph 3 above;

v to restrict, as far as possible, by education, information, vigilance and co-operation, the transfer of elements of the archaeological heritage obtained from uncontrolled finds or illicit excavations or unlawfully from official excavations.

Article 11

Nothing in this (revised) Convention shall affect existing or future bilateral or multilateral treaties between Parties, concerning the illicit circulation of elements of the archaeological heritage or their restitution to the rightful owner.

Mutual technical and scientific assistance

Article 12

The Parties undertake:

i to afford mutual technical and scientific assistance through the pooling of experience and exchanges of experts in matters concerning the archaeological heritage;

ii to encourage, under the relevant national legislation or international agreements binding them, exchanges of specialists in the preservation of the archaeological heritage, including those responsible for further training.

Control of the application of the (revised) Convention

Article 13

For the purposes of this (revised) Convention, a committee of experts, set up by the Committee of Ministers of the Council of Europe pursuant to Article 17 of the Statute of the Council of Europe, shall monitor the application of the (revised) Convention and in particular:

i report periodically to the Committee of Ministers of the Council of Europe on the situation of archaeological heritage protection policies in the States Parties to the (revised) Convention and on the implementation of the principles embodied in the (revised) Convention;

ii propose measures to the Committee of Ministers of the Council of Europe for the implementation of the (revised) Convention's provisions, including multilateral activities, revision or amendment of the (revised) Convention and informing public opinion about the purpose of the (revised) Convention;

iii make recommendations to the Committee of Ministers of the Council of Europe regarding invitations to States which are not members of the Council of Europe to accede to this (revised) Convention.

Final clauses

Article 14

1 This (revised) Convention shall be open for signature by the member States of the Council of Europe and the other States party to the European Cultural Convention.

It is subject to ratification, acceptance or approval. Instruments of ratification, acceptance or approval shall be deposited with the Secretary General of the Council of Europe.

2 No State party to the European Convention on the Protection of the Archaeological Heritage, signed in London on 6 May 1969, may deposit its instrument of ratification, acceptance or approval unless it has already denounced the said Convention or denounces it simultaneously.

3 This (revised) Convention shall enter into force six months after the date on which four States, including at least three member States of the Council of Europe, have expressed their consent to be bound by the (revised) Convention in accordance with the provisions of the preceding paragraphs.

4 Whenever, in application of the preceding two paragraphs, the denunciation of the Convention of 6 May 1969 would not become effective simultaneously with the entry into force of this (revised) Convention, a Contracting State may, when depositing its instrument of ratification, acceptance or approval, declare that it will continue to apply the Convention of 6 May 1969 until the entry into force of this (revised) Convention.

5 In respect of any signatory State which subsequently expresses its consent to be bound by it, the (revised) Convention shall enter into force six months after the date of the deposit of the instrument of ratification, acceptance or approval.

Article 15

1 After the entry into force of this (revised) Convention, the Committee of Ministers of the Council of Europe may invite any other State not a member of the Council and the European Economic Community, to accede to this (revised) Convention by a decision taken by the majority provided for in Article 20.d of the Statute of the Council of Europe and by the unanimous vote of the representatives of the Contracting States entitled to sit on the Committee.

2 In respect of any acceding State or, should it accede, the European Economic Community, the (revised) Convention shall enter into force six months after the date of deposit of the instrument of accession with the Secretary General of the Council of Europe.

Article 16

Any State may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, specify the territory or territories to which this (revised) Convention shall apply.

2 Any State may at any later date, by a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, extend the application of this (revised) Convention to any other territory specified in the declaration. In respect of such territory the (revised) Convention shall enter into force six months after the date of receipt of such declaration by the Secretary General.

3 Any declaration made under the two preceding paragraphs may, in respect of any territory specified in such declaration, be withdrawn by a notification addressed to the Secretary General. The withdrawal shall become effective six months after the date of receipt of such notification by the Secretary General.

Article 17

1 Any Party may at any time denounce this (revised) Convention by means of a notification addressed to the Secretary General of the Council of Europe.

2 Such denunciation shall become effective six months following the date of receipt of such notification by the Secretary General.

Article 18

The Secretary General of the Council of Europe shall notify the member States of the Council of Europe, the other States party to the European Cultural Convention and any State or the European Economic Community which has acceded or has been invited to accede to this (revised) Convention of:

i any signature;

ii the deposit of any instrument of ratification, acceptance, approval or accession;

iii any date of entry into force of this (revised) Convention in accordance with Articles 14, 15 and 16.

iv any other act, notification or communication relating to this (revised) Convention.

In witness whereof the undersigned, being duly authorized thereto, have signed this revised Convention.

Done at Valletta, this 16th day of January 1992, in English and French, both texts being equally authentic, in a single copy which shall be deposited in the archives of the Council of Europe. The Secretary General of the Council of Europe shall transmit certified copies to each member State of the Council of Europe, to the other States party to the European Cultural Convention, and to any non-member State or the European Economic Community invited to accede to this (revised) Convention.

Normatīvā akta projekta

Par Eiropas Konvenciju

arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai anotācija

I. Kādēļ normatīvais akts ir vajadzīgs

1. Pašreizējās situācijas raksturojums

Pašlaik arheoloģiskā mantojuma aizsardzību reglamentē likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” (pieņemts 12.02.1992.g.). Eiropas Padomes Valetā 1992.gada 16.janvārī pieņemtā “Eiropas konvencija arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai” pieder pie Eiropas Padomes līgumu sērijas, kurus paraksta Eiropas Padomes dalībvalstis. Konvencijas pamatnostādnes ir jau iestrādātas likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” un citos tiesību aktos.

Pievienojoties minētajai konvencijai, Latvija demonstrē izpratni par kultūras mantojuma saglabāšanu līdzās pārējiem Eiropas Padomes pamatprincipiem: demokrātijai, cilvēktiesībām, likumībai un līdz ar to var cerēt uz palīdzību kultūras mantojuma aizsardzības problēmu risinājumā. Latvija, ratificējot konvenciju, ar to pierādītu savu atbalstu Eiropas valstu nostādnēm kultūras mantojuma aizsardzības un izmantošanas jomā. Minēto konvenciju ir ratificējušas 25 Eiropas Padomes valstis (piemēram var minēt: Igauniju, Somiju, Franciju, Ungāriju, Īriju, Poliju, Lietuvu, Norvēģiju, Šveici, Zviedriju u.c.). Konvenciju ir ratificējušas arī Vatikāns un Monako.

2. Normatīvā akta projekta būtība

Viens no konvencijas pamatmērķiem ir radīt vienotu arheoloģiskā mantojuma saglabāšanas sistēmu Eiropā kā Eiropas kolektīvās atmiņas avotu un vēsturisku un zinātnisku pētījumu līdzekli. Līdz ar to tiks nodrošināta informācijas apmaiņa starp valstīm ar mērķi nodrošināt kultūras mantojuma aizsardzību, piemērojot to mūsdienu ekonomiskajām, sociālajām un kultūras norisēm.

Konvencija satur arheoloģiskā mantojuma definīciju, kas ietver konstrukcijas, ēkas, ēku grupas, labiekārtotas teritorijas, pārvietojamus objektus, cita veida pieminekļus, kā arī to kontekstu gan sauszemē, gan arī zem ūdens. Īpaša vērība tiek veltīta arheoloģiskā mantojuma saglabāšanas sistēmas veidošanai un fiziskai saglabāšanai, arheoloģiskās izpētes zinātniskas kvalitātes nodrošināšanai. Nozīmīga Konvencijas sastāvdaļa ir arheoloģiskā mantojuma saskaņota saglabāšanas politika, kas paredz arheoloģijas un teritorijas attīstības plānu saskaņošanu un savienošanu. Liela uzmanība pievērsta arheoloģiskā mantojuma pētīšanai, zinātniskās informācijas izstrādāšanai un izplatīšanai un sabiedrības izpratnes veicināšanai par arheoloģiskā mantojuma vērtību, kā arī tā publicitātes nodrošināšanai.

Likumprojekts vajadzīgs, lai Latvija varētu pieņemt un apstiprināt minēto konvenciju, tādējādi veicinot arheoloģiskā mantojuma popularizāciju un aizsardzību, kas palīdzēs veidot pozitīvu Latvijas tēlu Eiropā un visā pasaulē.

3. Cita informācija

II. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību
1. Ietekme uz makroekonomisko vidi	Likumprojekts šo jomu neskar
2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu	Likumprojekts atstās labvēlīgu ietekmi uz uzņēmējdarbību. Latvijas pievienošanās konvencijai veicinās pozitīvu starptautisku novērtējumu centieniem rūpēties par arheoloģiskā mantojuma aizsardzību un saglabāšanu. Tas veicinās drošas vides veidošanu investīciju pieplūdumam, kā arī rosinās arheoloģiskā mantojuma īpašniekus (valdītājus) to saglabāt un uzturēt labā kārtībā. Latvija veidos tādas valsts iespaidu, kas rūpējas par arheoloģisko mantojumu, tā kvalitatīvu izpēti un aizsardzību. Paplašināsies zinātniskā sadarbība un zinātnisko pētījumu loks. Pieaugs tūrisma apgrozījums, tādējādi iespējama jaunu darba vietu radīšana.
3. Sociālo seku izvērtējums	Līdz ar arheoloģiskā mantojuma aizsardzības un saglabāšanas nodrošināšanu, tiks sakārtota apkārtējā telpa, kas veicinās Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitātes līmeņa paaugstināšanos, jo šis process vienlaicīgi uzlabos arī uzņēmējdarbības vidi, kas labvēlīgi ietekmēs visas sociālās iedzīvotāju grupas Latvijā. Palielinoties tūrisma apgrozījumam, radīsies iespēja veidot jaunas darba vietas, kas samazinās bezdarbu.
4. Ietekme uz vidi	Likumprojekts labvēlīgi ietekmēs vidi, jo tiks veidoti priekšnoteikumi kvalitatīvas cilvēka dzīves telpas radīšanai.
5. Cita informācija

III. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem
	tūkst. Ls
Rādītāji	Kārtējais gads (2003.)	Trīs nākamie gadi	*)
1. Izmaiņas budžeta ieņēmumos	Likumprojekts radīs labvēlīgas izmaiņas budžeta ieņēmumos, jo sekmēs arheoloģisko vietu sakārtošanu un aizsardzību. Tas veicinās arheoloģiskā mantojuma iekļaušanu tūrisma apritē, kas savukārt palielinās tūristu pieplūdumu uz šīm vietām. Vienlaicīgi tiks uzlabota arī uzņēmējdarbības vide, kas labvēlīgi ietekmēs budžeta ieņēmumus. Tomēr pašreiz konkrētus aprēķinus nav iespējams noteikt. Eiropas konvencija arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai kopumā un pēc būtības ir vērsta uz arheoloģiskā mantojuma saglabāšanu, līdz ar to arheoloģiskie izrakumi, kas ir plašāk pielietotā arheoloģiskās izpētes darbu izpēte, bet kas ir arī arheoloģisko pieminekļu iznīcinoša metode, veicami tikai nepieciešamības gadījumā, un tādējādi arheoloģiskos izrakumus, kas nepieciešami saimniecisku projektu realizācijai, apmaksā projekta pasūtītājs. Taču jau tagad ir izveidojusies prakse, ka līdzekļus pieminekļu izpētes un glābšanas darbiem piešķir valsts, pašvaldību vai sabiedriskās (piemēram, Kultūrkapitāla fonds) institūcijas (tādējādi atbilstot prasībai par sabiedriskā finansiālā atbalsta organizēšanu). Izstrādājot teritoriju attīstības plānus, tiek ņemti vērā arī arheoloģiskie pieminekļi, un, ja kāds projektēts saimniecisks uzņēmums skar arheoloģiskos pieminekļus, arheoloģiskos apzināšanas vai izrakumu izpētes darbus veic attiecīgais uzņēmums, līdz ar to, piemēram, privāto interešu jomā esošo arheoloģisko objektu izpētes darbus sedz privātais sektors. Kādas teritorijas arheoloģisko vietu apzināšanu (par projekta pasūtītāja līdzekļiem) pirms lielu celtniecības darbu uzsākšanas paredz arī likumdošana (LR likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 22.pants). Saskaņā ar jau esošo praksi, arheoloģiskās izpētes darbu tāmēs tiek iekļauti arī izdevumi, kas nepieciešami izpētes darbu pārskata sastādīšanai.
2. Izmaiņas budžeta izdevumos	Likumprojekts šo jomu neskar.
3. Finansiālā ietekme	Skatīt III tabulas 1.punktu.
4. Prognozējamie kompensējošie pasākumi papildu izdevumu finansēšanai	Papildus izdevumi nav paredzēti.
5. Detalizēts finansiālā pamatojuma aprēķins	Likumprojekts šo jomu neskar. Skatīt III tabulas 1. punktu.
6. Cita informācija

*) Vidēji piecu gadu laikā pēc kārtējā gada

IV. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu

Kādi normatīvie akti – likumi un Ministru kabineta noteikumi papildus jāizdod un vai ir sagatavoti to projekti.

Attiecībā uz Ministru kabineta noteikumiem (arī tiem, kuru izdošana ir paredzēta izstrādātajā likumprojektā) norāda to izdošanas mērķi un galvenos satura punktus, kā arī termiņu, kādā ir paredzēts šos noteikumus izstrādāt.

Likumprojekts šo jomu neskar.

3. Cita informācija

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst normatīvais akts
1. Saistības pret Eiropas Savienību	Likumprojekts šo jomu neskar.
2. Saistības pret citām starptautiskajām organizācijām	Likumprojekts izriet no Latvijas saistībām kā Eiropas Padomes dalībvalstij.
3. Saistības, kas izriet no Latvijai saistošajiem divpusējiem un daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem	Likumprojekts šo jomu neskar.

4. Atbilstības izvērtējums
Attiecīgie Eiropas Savienības normatīvie akti un citi dokumenti (piemēram, Eiropas Tiesas spriedumi, vadlīnijas, juridiskās doktrīnas atzinums u.tml.), norādot numuru, pieņemšanas datumu, nosaukumu un publikāciju	Likumprojekts šo jomu neskar.

Latvijas normatīvā akta projekta norma (attiecīgā panta, punkta Nr.)	Eiropas Savienības normatīvais akts un attiecīgā panta Nr.	Atbilstības pakāpe (atbilst/neatbilst)	Komentāri

5. Cita informācija

VI. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot normatīvā akta projektu
1. Ar kurām nevalstiskajām organizācijām konsultācijas ir notikušas	Konsultācijas notikušas ar Latvijas Arheologu biedrību.
2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta)	Latvijas Arheologu biedrība atbalsta pievienošanos konvencijai.
3. Kādi sabiedrības informēšanas pasākumi ir veikti un kāds ir sabiedriskās domas viedoklis	Sabiedrības informēšanas pasākumi nav veikti
4. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem	Nav veiktas.
5. Cita informācija

VII. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde

1.Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde no valsts puses un (vai) pašvaldību puses - tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas

Likuma izpildei netiek radītas jaunas valsts institūcijas.

2. Kā sabiedrība tiks informēta par normatīvā akta ieviešanu

Sabiedrība par normatīvo aktu tiks informēta:

1)Inspekcijas informācijas centrā; 2)izmantojot publikācijas laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”;

3)ar publikācijām presē.

3. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja likums viņu ierobežo

Likumprojekts neparedz indivīda tiesību ierobežojumus.

4. Cita informācija