Likumprojekts

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) civilās aizsardzības formējums – organizēta apmācītu personu grupa, kuras rīcībā ir speciālais inventārs glābšanas darbu un katastrofas seku likvidēšanas neatliekamo pasākumu veikšanai;

2) dabas katastrofa – vētra, viesulis, zemestrīce, lietusgāze, plūdi, krusa, stiprs sals, sniegavētra, apledojums, sniega sanesumi un ledus sastrēgumi, liels karstums, sausums, mežu un kūdras purvu ugunsgrēks vai citas dabas parādības, kas izraisa lielu kaitējumu personai, īpašumam vai videi;

3) katastrofa – dabas vai tehnogēna katastrofa, epidēmija, epizootija, epifitotija, sabiedriskās nekārtības, terorisms vai bruņots konflikts;

4) kolektīvās aizsardzības līdzekļi – speciālas aizsargbūves vai citas pielāgotas būves cilvēku aizsardzībai no katastrofas postošajiem faktoriem;

5) kontroles un novērošanas tīkls – organizēta sistēma, kas ar valsts, pašvaldību, komercsabiedrību, individuālo komersantu un fizisku personu rīcībā esošajiem tehniskajiem līdzekļiem nodrošina iespēju operatīvi novērot paaugstinātas bīstamības objektus un vidi, prognozēt katastrofas, kontrolēt ekoloģiskās, radiācijas, ķīmiskās, bioloģiskās, sanitāri epidemioloģiskās, veterinārās drošības un ugunsdrošības normu ievērošanu, kā arī identificēt ķīmiskās, radioaktīvās un bioloģiskās vielas;

6) pašvaldības resursi – pašvaldības īpašumā vai valdījumā esošie materiāltehniskie un finansu līdzekļi, kā arī pašvaldības un tās uzņēmumu darbinieki;

7) preventīvie pasākumi – pasākumi, kurus veic, lai novērstu katastrofas vai mazinātu to rašanās iespēju, ierobežotu vai mazinātu nenovēršamu katastrofu sekas;

8) seku likvidēšanas neatliekamie pasākumi – pasākumi, kurus veic, lai saglabātu vai minimālā līmenī atjaunotu sabiedrības dzīves nodrošināšanas pamatfunkcijas;

9) tehnogēna katastrofa – liela avārija, kuru izraisījusi saimnieciskā darbība.

Likuma mērķis ir noteikt civilās aizsardzības sistēmas – valsts totālās aizsardzības sastāvdaļas – organizāciju, darbību, struktūru, vadību, uzdevumus, finansēšanu, sistēmas speciālistu sagatavošanu un starptautisko sadarbību miera un kara laikā.

Civilās aizsardzības galvenie uzdevumi ir katastrofu pārvaldīšana, kā arī organizatoriski, inženiertehniski, ekonomiski, finansiāli, sociāli, izglītojoši un zinātniski pasākumi, kurus veic, lai katastrofas gadījumā sniegtu palīdzību iedzīvotājiem, novērstu katastrofas iespējamo kaitējumu īpašumam, videi un tautsaimniecībai vai samazinātu katastrofā radušos kaitējumu īpašumam, videi un tautsaimniecībai, kā arī atbalstītu ar resursiem Nacionālos bruņotos spēkus bruņota konflikta vai kara gadījumā.

(1) Civilās aizsardzības sistēma (turpmāk – sistēma) ietver valsts iestādes, pašvaldības, komercsabiedrības, individuālos komersantus, kā arī visus darb- spējīgos iedzīvotājus vecumā no 18 līdz 65 gadiem – Latvijas Republikas pilsoņus un nepilsoņus (turpmāk – iedzīvotāji). Citas fiziskās personas sistēmā var iekļauties brīvprātīgi, iesaistoties sabiedriskajās organizācijās.

(2) Sistēmas organizācijā ir ievērots administratīvi teritoriālais princips, un tās struktūras teritoriālās pamatvienības ir rajoni (novadi) un republikas pilsētas (turpmāk – pašvaldības).

(1) Sistēmu vada iekšlietu ministrs.

(2) Sistēmas darbību koordinē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests.

(3) Lai koordinētu preventīvos pasākumus, organizētu reģionāla un valsts mēroga katastrofu pārvaldīšanu un, ja nepieciešams, sniegtu palīdzību pašvaldībām vietēja mēroga katastrofu pārvarēšanā, izveido Valsts civilās aizsardzības operatīvo komisiju. Minēto komisiju vada iekšlietu ministrs, un komisijas nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

(4) Reaģēšanu un seku likvidēšanas neatliekamos pasākumus notikuma vietā atkarībā no katastrofas veida vada Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonas vai atbilstoši savai kompetencei citu valsts pārvaldes iestāžu amatpersonas (turpmāk – glābšanas darbu vadītājs).

(1) Ministriju uzdevumus civilajā aizsardzībā nosaka Ministru kabinets. Ministriju padotībā esošo iestāžu uzdevumus civilajā aizsardzībā nosaka attiecīgā ministrija. Par civilo aizsardzību valsts iestādēs atbild iestādes vadītājs. Valsts iestādei ir šādi galvenie uzdevumi civilajā aizsardzībā:

1) noteikt iespējamos riskus nozarē un Valsts civilās aizsardzības plānā paredzēt pasākumus to samazināšanai;

2) koordinēt nozares darbību katastrofas gadījumā;

3) koordinēt un kontrolēt valsts materiālo rezervju veidošanu nozarē;

4) piedalīties civilās aizsardzības formējumu veidošanā;

5) nodrošināt iestādes darbinieku apmācību civilās aizsardzības jautājumos.

(2) Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests veic šādus civilās aizsardzības pasākumus:

1) izveido sakaru, apziņošanas un trauksmes sistēmas un kontrolē to darbību;

2) koordinē kontroles un novērošanas tīkla izveidošanu;

3) koordinē sistēmas materiāltehnisko nodrošināšanu;

4) izstrādā un iesniedz iekšlietu ministram sistēmas darbībai nepieciešamo normatīvo aktu projektus, atbilstoši savai kompetencei kontrolē normatīvajos aktos noteikto civilās aizsardzības prasību ievērošanu;

5) operatīvi pārvalda dabas katastrofas vai tehnogēnas katastrofas;

6) nodrošina civilās aizsardzības operatīvā vadības centra pastāvīgu gatavību.

1) atbilstoši savai kompetencei plānot, organizēt un koordinēt civilo aizsardzību attiecīgajā administratīvajā teritorijā;

2) izveidot un vadīt civilās aizsardzības operatīvo komisiju. Pašvaldības civilās aizsardzības operatīvās komisijas paraugnolikumu apstiprina Ministru kabinets;

3) izstrādāt un saskaņot ar iekšlietu ministru pašvaldības civilās aizsardzības teritoriālo plānu;

4) ņemot vērā vietējos apstākļus, izstrādāt attiecīgajā administratīvajā teritorijā izvietotajām komercsabiedrībām un individuālajiem komersantiem papildu uzdevumus civilajā aizsardzībā un kontrolēt to izpildi;

5) organizēt un attiecīgajā administratīvajā teritorijā veikt civilās aizsardzības preventīvos pasākumus un reaģēšanas pasākumus;

6) ja nepieciešams, evakuēt iedzīvotājus no katastrofas skartās teritorijas, nodrošinot iedzīvotāju uzskaiti, pagaidu izmitināšanu, ēdināšanu, medicīnisko palīdzību un sociālo aprūpi;

7) izveidot civilās aizsardzības formējumus reaģēšanai attiecīgajā administratīvajā teritorijā;

8) veidot pašvaldības resursu uzkrājumus civilās aizsardzības vajadzībām;

9) nodrošināt darba un sadzīves apstākļus citu administratīvo teritoriju, valsts, kā arī citu valstu glābšanas dienestu personālam, kas pieaicināts katastrofas novēršanai un tās seku likvidēšanai;

10) veidot, uzturēt un uzglabāt katastrofu seku likvidēšanai nepieciešamās valsts materiālās rezerves saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātajiem uzdevumiem.

(2) Par civilās aizsardzības uzdevumu izpildi atbild pašvaldības vadītājs.

(1) Komercsabiedrībām un individuālajiem komersantiem civilajā aizsardzībā ir šādi galvenie uzdevumi:

1) ziņot glābšanas dienestiem un pašvaldībām par katastrofu komercsabiedrības vai individuālā komersanta objekta teritorijā, kā arī apziņot komercsabiedrības vai individuālā komersanta objektā strādājošos un tieši apdraudētās apkārtējās teritorijas iedzīvotājus;

2) nodrošināt darbību katastrofu gadījumos, ja komercsabiedrības vai individuālā komersanta ražotā produkcija vai sniegtie pakalpojumi nepieciešami sabiedrības dzīves nodrošināšanai.

(2) Komercsabiedrībām un individuālajiem komersantiem, kuru objekti atbilstoši šā likuma 15.pantam ir uzskatāmi par paaugstinātas bīstamības objektiem, ir šādi uzdevumi:

2) organizēt un veikt preventīvos pasākumus, gatavības un reaģēšanas pasākumus, kā arī seku likvidēšanas pasākumus komercsabiedrības un individuālā komersanta objekta teritorijā un ārpus tās;

3) organizēt strādājošo apmācību civilajā aizsardzībā un izveidot civilās aizsardzības formējumus.

(3) Šā panta otrajā daļā noteiktie uzdevumi ir veicami tiktāl, ciktāl tie nav veikti atbilstoši citos normatīvajos aktos noteiktajiem uzdevumiem.

(4) Par komercsabiedrības un individuālā komersanta civilās aizsardzības uzdevumu izpildi atbild komercsabiedrības vadītājs (īpašnieks) vai individuālais komersants.

(1) Iedzīvotājiem ir šādas tiesības:

1) saņemt informāciju un brīdinājumu par katastrofu valstī vai attiecīgajā administratīvajā teritorijā;

2) katastrofas gadījumā saņemt palīdzību dzīvības un īpašuma aizsardzībā;

3) izmantot kolektīvās aizsardzības līdzekļus.

(2) Iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības līdzekļu izveidošanas, uzskaites un klasifikācijas kārtību, kā arī trauksmes un apziņošanas sistēmas izveidošanas, izmantošanas un ekspluatācijas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(3) Iedzīvotājiem ir šādi pienākumi:

1) nekavējoties ziņot attiecīgām valsts iestādēm un pašvaldībām par katastrofu vai tās draudiem;

2) apgūt zināšanas un praktiskās iemaņas rīcībai katastrofās;

3) katastrofas gadījumā rīkoties saskaņā ar saņemto informāciju un amatpersonu norādījumiem.

Valsts iestādes, pašvaldības, komercsabiedrības un individuālie komersanti sadarbojas ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem saskaņā ar civilās aizsardzības plāniem.

(1) Civilās aizsardzības pasākumus, apzinot iespējamos riskus, paredz:

1) Valsts civilās aizsardzības plānā;

2) pašvaldības civilās aizsardzības teritoriālajā plānā;

3) komercsabiedrības vai individuālā komersanta civilās aizsardzības plānā.

(2) Pašvaldību, komercsabiedrību un individuālo komersantu civilās aizsardzības plānu struktūru un izstrādāšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(3) Valsts civilās aizsardzības plānu izstrādā Iekšlietu ministrija sadarbībā ar pārējām ministrijām un apstiprina Ministru kabinets.

(4) Valsts civilās aizsardzības plāns ietver šādus pasākumus:

1) katastrofu pārvaldīšana;

2) iedzīvotāju apziņošana un informēšana;

3) sabiedriskās kārtības uzturēšana un drošība;

4) ugunsdrošība, ugunsdzēsība, iedzīvotāju kolektīvā, individuālā aizsardzība un pašaizsardzība, personu meklēšana un glābšana;

5) neatliekamā medicīniskā palīdzība, vides veselības un pretepidēmijas pasākumi, psiholoģiskā palīdzība;

6) sakari;

8) komunālie un inženiertehniskie darbi;

9) iedzīvotāju evakuācija, evakuēto uzskaite, administrēšana, pagaidu izmitināšana, aprūpe un sociālā palīdzība;

10) vides aizsardzība;

11) apgāde ar dzeramo ūdeni, pārtiku un pirmās nepieciešamības precēm;

12) nodrošināšana ar energoresursiem un energoapgāde;

13) valsts materiālo rezervju izmantošana;

14) civilās aizsardzības pasākumu finansēšana;

15) starptautiskā sadarbība un palīdzība;

16) civilās aizsardzības sistēmas darbība militāra iebrukuma vai kara gadījumā;

17) civilās aizsardzības formējumu iesaistīšana.

(5) Visu līmeņu civilās aizsardzības plāni ietver preventīvos pasākumus, reaģēšanu un seku likvidēšanas neatliekamos pasākumus.

(6) Fiziskās un juridiskās personas bez maksas sniedz valsts iestādēm un pašvaldībām civilās aizsardzības plānošanai un sistēmas darbībai nepieciešamo informāciju.

(1) Atbilstoši katastrofas veidam, tās intensitātei un raksturam, kā arī tās radīto postījumu apjomam un reaģēšanā iesaistāmajiem resursiem izšķir šādus katastrofas veidus:

1) vietēja mēroga katastrofa – katastrofas radīto postījumu apjoms nepārsniedz vienas pašvaldības administratīvās teritorijas robežas;

2) reģionāla mēroga katastrofa – katastrofas radīto postījumu apjoms pārsniedz vienas pašvaldības administratīvās teritorijas robežas;

3) valsts mēroga katastrofa – katastrofas radīto postījumu apjoms aptver visu valsts teritoriju vai nozīmīgu tās daļu.

(2) Ja ir notikusi katastrofa un nepieciešama fizisko un juridisko personu tiesību ierobežošana, atkarībā no katastrofas mēroga var izsludināt ārkārtējo situāciju.

(3) Katastrofas vai tās draudu gadījumā Valsts civilās aizsardzības operatīvās komisijas priekšsēdētājs ir tiesīgs izdot rīkojumus, kas saistīti ar civilās aizsardzības jautājumiem un ir saistoši valsts iestādēm, pašvaldībām, komercsabiedrībām, individuālajiem komersantiem un iedzīvotājiem.

(1) Ārkārtējā situācija ir valsts pārvaldes iestāžu, pašvaldību, komercsabiedrību un individuālo komersantu darbības īpašs tiesisks režīms, kas katastrofu gadījumos, ja apdraudēta sabiedrības, vides vai saimnieciskās darbības drošība, šajā likumā noteiktajā apjomā un kārtībā pieļauj fizisko un juridisko personu tiesību ierobežošanu vai papildu pienākumu uzlikšanu.

(2) Ārkārtējo situāciju izsludina:

1) Ministru kabinets – reģionā un valstī;

2) pašvaldības vadītājs – attiecīgajā administratīvajā teritorijā, nekavējoties informējot par to civilās aizsardzības operatīvās vadības centru.

(3) Lēmums par ārkārtējo situāciju stājas spēkā ar tās izsludināšanas dienu, ja lēmumā nav noteikts citādi.

(4) Lēmumā par ārkārtējo situāciju norāda fizisko un juridisko personu tiesību ierobežošanu, kas ir saistīta ar:

1) īpašu iebraukšanas vai izbraukšanas režīmu, kā arī pārvietošanās ierobežojumiem;

2) pastiprinātu sabiedriskās kārtības sargāšanu un atsevišķu objektu apsardzību;

3) transportlīdzekļu kustības ierobežojumiem un transportlīdzekļu apskati.

(5) Lēmumā par ārkārtējo situāciju nosaka to valsts institūciju pilnvaras, kuras īsteno attiecīgos ierobežojumus. Ja atsevišķi ierobežojumi vairs nav nepieciešami, tos atceļ, negaidot ārkārtējās situācijas atcelšanu.

(6) Lēmumu par ārkārtējo situāciju paziņo, izmantojot plašsaziņas līdzekļus, kā arī nosūta valsts pārvaldes iestādēm un pašvaldībām.

(7) Lēmumu par ārkārtējās situācijas atcelšanu pieņem ārkārtējās situācijas izsludinātājs.

Katastrofas gadījumā resursus reaģēšanā iesaista:

1) valsts materiālo rezervju resursus normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā – Valsts civilās aizsardzības operatīvās komisijas priekšsēdētājs vai tā pilnvarota persona;

2) pašvaldības un citus resursus – pašvaldības vadītājs;

3) komercsabiedrības un individuālā komersanta rīcībā esošos resursus – komercsabiedrības vadītājs (īpašnieks) vai individuālais komersants.

(1) Šā likuma izpratnē paaugstinātas bīstamības objekti ir tie komercsabiedrību un individuālo komersantu objekti, kuru saimnieciskā darbība saistīta ar enerģijas ražošanu un uzkrāšanu, elektromagnētisko starojumu, kā arī ar ugunsnedrošu, sprādzienbīstamu, bīstamu ķīmisku vielu un produktu, bioloģiski aktīvu un radioaktīvu vielu, kā arī kodolmateriālu un to atkritumu ražošanu, apstrādi, pārstrādi, lietošanu, uzglabāšanu un transportēšanu tādā daudzumā, kas tehnogēnā katastrofā vai ārēju faktoru iedarbībā var nodarīt kaitējumu personai, īpašumam vai videi ārpus komercsabiedrības vai individuālā komersanta objekta teritorijas.

(2) Atbilstoši iespējamā kaitējuma apjomam paaugstinātas bīstamības objektus iedala trijās bīstamības grupās:

1) valsts nozīmes paaugstinātas bīstamības objekti;

2) reģionālas nozīmes paaugstinātas bīstamības ;

3) vietējas nozīmes paaugstinātas bīstamības objekti.

(3) Kritērijus komercsabiedrības un individuālā komersanta objekta piederībai pie paaugstinātas bīstamības objektiem un attiecīgās bīstamības grupas, kā arī objekta īpašnieka (valdītāja, apsaimniekotāja) pienākumus objekta bīstamības samazināšanai nosaka Ministru kabinets.

(1) Civilās aizsardzības formējumu izveidošanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(2) Civilās aizsardzības formējumus mobilizē saskaņā ar Mobilizācijas likumu.

Valsts iestādes, pašvaldības, komercsabiedrības un individuālie komersanti civilās aizsardzības uzdevumu izpildi finansē attiecīgi no sava budžeta.

(1) Katastrofas gadījumā reaģēšanai nepieciešamo fizisko un juridisko personu inventāru, tehniskos līdzekļus un nekustamo mantu iesaista, ja:

1) glābšanas darbu vadītāja rīcībā nav reaģēšanai nepieciešamo līdzekļu;

2) reaģēšana nepieciešama nekavējoties;

3) zaudējumi, ko var radīt reaģēšanas aizkavēšana, ievērojami pārsniegtu fiziskai vai juridiskai personai radītos zaudējumus.

(2) Juridiskām un fiziskām personām, kuras iesaistītas reaģēšanā un kuru kustamais un nekustamais īpašums izmantots attiecīgajos pasākumos, ir tiesības saņemt kompensāciju no valsts budžeta un pašvaldības budžeta, ja minētajām personām izdevumi un zaudējumi radušies, veicot reaģēšanas pasākumus.

(3) Kārtību, kādā juridiskas un fiziskas personas un to īpašumu iesaista reaģēšanā, kā arī izdevumu un zaudējumu kompensācijas izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(1) Sistēmas speciālistus sagatavo valsts akreditētas augstākās izglītības iestādes un vidējās profesionālās izglītības iestādes.

(2) Izglītības iestādes nodrošina visu studentu un vispārējās un profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu obligāto apmācību civilajā aizsardzībā saskaņā ar noteiktā kārtībā izstrādātām mācību programmām.

(3) Iedzīvotājus par civilās aizsardzības jautājumiem informē Iekšlietu ministrija, izmantojot plašsaziņas līdzekļus un informatīvus materiālus.

(4) Sniegt pirmo palīdzību apmāca normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Sistēmas gatavību pārbauda, organizējot civilās aizsardzības praktiskās mācības un treniņus. To norises un finansēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

Latvijas Republika starptautisko sadarbību civilajā aizsardzībā īsteno, pamatojoties uz starptautiskajām tiesību normām civilajā aizsardzībā.

Latvijas Republika slēdz starptautiskus līgumus par savstarpēju palīdzību katastrofu gadījumos un par sadarbību civilajā aizsardzībā. Šo līgumu izpildi koordinē un Latvijas Republiku attiecīgajās starptautiskajās organizācijās atbilstoši savai kompetencei pārstāv Iekšlietu ministrija.

1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Civilās aizsardzības likums (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1993, 1./2.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 5.nr.; 1995, 8.nr.; 1997, 5.nr.; 1998, 13.nr.).

2. Līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā sešus mēnešus pēc šā likuma spēkā stāšanās ir spēkā Ministru kabineta 1998.gada 14.jūlija noteikumi Nr.247 "Ārkārtējo situāciju valsts operatīvās komisijas nolikums", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

Likums stājas spēkā 2003.gada 1.janvārī.

Iekšlietu ministra J. Krūmiņš

pienākumu izpildītājs