Teksts

Konvencija latviešu valodā

Likumprojekts

Par Konvenciju Eiropas arhitektūras mantojuma aizsardzībai

1.pants. 1985.gada 3.oktobra Konvencija Eiropas arhitektūras mantojuma aizsardzībai (turpmāk – Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2.pants. Likums stājas spēkā tā izsludināšanas dienā. Līdz ar likumu ir izsludināma Konvencija angļu valodā un tās tulkojums latviešu valodā.

3.pants. Konvencija stājas spēkā tās 22.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

4.pants. Kultūras ministrija koordinē Konvencijā paredzēto saistību izpildi.

Kultūras ministre

I.Rībena

Eiropas Padome

Konvencija

Eiropas arhitektūras mantojuma aizsardzībai

Pieņemta Granādā, 1985. gada 3. oktobrī

Eiropas līgumu sērija / 121

Apakšā parakstījušās Eiropas Padomes Dalībvalstis,

Uzskatot, ka Eiropas Padomes mērķis ir sasniegt lielāku vienotību starp tās dalībniekiem, inter alia, lai nodrošinātu un realizētu ideālus un principus, kas ir to kopējais mantojums;

Atzīstot, ka arhitektūras mantojums ir Eiropas kultūras mantojuma bagātības un daudzveidības neaizvietojams izteiksmes veids, tas ietver sevī nenovērtējamas mūsu pagātnes liecības un ir visu eiropiešu kopējais mantojums;

Atsaucoties uz Eiropas Kultūras konvenciju (parakstīta Parīzē, 1954. gada 19. decembrī), sevišķi tās 1. pantu;

Atsaucoties uz Eiropas Hartu par arhitektūras mantojumu, ko 1975. gada
26. septembrī pieņēma Eiropas Padomes Ministru komiteja, un 1976. gada 14. aprīlī pieņemto Rezolūciju (76) 28 par likumu un likumdošanas aktu pārstrādāšanu atbilstoši arhitektūras mantojuma saskaņotas saglabāšanas prasībām;

Atsaucoties uz Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rekomendāciju 880 (1979) par Eiropas arhitektūras mantojuma saglabāšanu;

Atsaucoties uz Dalībvalstu Ministru komitejas Rekomendāciju R (80) 16 par arhitektu, pilsētplānotāju, inženieru - celtnieku un ainavas arhitektu speciālu apmācību un Ministru komitejas Rekomendāciju R (81) 13, kas pieņemta 1981. gada 1. jūlijā, par izzūdošu amatniecības nozaru atbalstīšanu;

Atgādinot, cik svarīgi ir nodot nākamām paaudzēm kultūras vērtību sistēmu, uzlabojot pilsētu un lauku vidi, tādējādi veicinot valstu un reģionu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību;

Apliecinot, cik svarīgi ir panākt saskaņu lai izstrādātu vienotu politiku attiecībā uz arhitektūras mantojuma saglabāšanu un aizsardzību,

Vienojās par sekojošo:

Arhitektūras mantojuma definīcija

1. pants

Šajā konvencijā ar “arhitektūras mantojumu” tiek saprasti sekojoši nekustamie objekti:

1 pieminekļi: visas ēkas un konstrukcijas, kas izraisa īpašu vēsturisku, arheoloģisku, māksliniecisku, zinātnisku, sociālu vai tehnisku interesi, ieskaitot to detaļas un rotājumus;

2 ēku grupas: viendabīgas pilsētu un lauku ēku grupas, kas ir vēsturiski, arheoloģiski, mākslinieciski, zinātniski, sociāli vai tehniski nozīmīgas, kas ir pietiekami kompaktas, lai veidotu topogrāfiski norobežojamas vienības;

3 nozīmīgas vietas: kombinēti cilvēka un dabas veidojumi, kas ir teritorijas ar īpašu apbūvi un ir pietiekami raksturīgas un viendabīgas, lai būtu topogrāfiski norobežojamas un izraisītu īpašu vēsturisku, arheoloģisku, māksliniecisku, zinātnisku, sociālu vai tehnisku interesi.

Aizsargājamo objektu noteikšana

2. pants

Lai precīzi noteiktu aizsargājamos pieminekļus, ēku grupas un nozīmīgas vietas, katra Dalībvalsts apņemas izmantot inventarizāciju un gadījumā, ja attiecīgie objekti ir apdraudēti, pēc iespējas ātri izstrādāt attiecīgu dokumentāciju.

Juridiskās aizsardzības pasākumi

3. pants

Katra Dalībvalsts apņemas:

1 veikt juridiskus pasākumus, lai aizsargātu arhitektūras mantojumu;

2 šādu pasākumu ietvaros un veicot katrai valstij un reģionam raksturīgus pasākumus, nodrošināt pieminekļu, ēku grupu un nozīmīgu vietu aizsardzību.

4. pants

Katra Dalībvalsts apņemas:

1 atbilstoši aplūkojamo objektu aizsardzības likumdošanai, īstenot attiecīgus pārraudzības un pilnvarošanas pasākumus;

2 novērst aizsargājamo objektu izkropļošanu, bojāšanu vai iznīcināšanu. Lai to sasniegtu, katra Dalībvalsts apņemas ieviest, ja tas vēl nav izdarīts, likumdošanu, kas:

a pieprasa iesniegt attiecīgās institūcijās visus tos plānus, kuros paredzēts iznīcināt vai pārveidot pieminekļus, kuri jau tiek aizsargāti vai arī attiecībā uz kuriem ir noteikti aizsardzības pasākumi, kā arī jebkurus citus plānus, kas ietekmē šo pieminekļu apkārtni;

b pieprasa iesniegt attiecīgās institūcijās visus tos plānus, kas iespaido ēku grupas vai to daļas, vai arī nozīmīgas vietas un kas paredz

- ēku iznīcināšanu

- jaunu ēku celtniecību

- nozīmīgas izmaiņas, kas kaitē ēku vai nozīmīgu vietu raksturam;

c ļauj varas iestādēm pieprasīt no aizsargājamā īpašuma īpašnieka veikt darbu vai veikt šādu darbu pašiem, ja īpašnieks to neveic;

d pieļauj aizsargājamā īpašuma atsavināšanu.

5. pants

Katra Dalībvalsts apņemas aizliegt ikkatra pieminekļa vai tā daļas pārvietošanu, izņemot gadījumus, kad šādu pieminekļu materiālā saglabāšana pārvietošanu padara obligātu. Šādos apstākļos kompetentai institūcijai jāveic nepieciešamie pasākumi pieminekļa demontāžai, pārvietošanai un uzstādīšanai atbilstošā vietā.

Papildu pasākumi

6. pants

Katra Dalībvalsts apņemas:

1 nodrošināt varas iestāžu finansiālu atbalstu, lai uzturētu un atjaunotu arhitektūras mantojumu, kas atrodas tās teritorijā, saskaņā ar valsts, reģionālo vai vietējo kompetenci un pieejamā budžeta ietvaros;

2 nepieciešamības gadījumā veikt finansiālus pasākumus, lai atvieglotu šī mantojuma saglabāšanu;

3 veicināt privāto iniciatīvu, lai uzturētu un atjaunotu arhitektūras mantojumu.

7. pants

Katra Dalībvalsts apņemas veicināt vispārējus vides uzlabošanas pasākumus pieminekļu apkārtnē, ēku grupās un nozīmīgās vietās.

8. pants

Lai ierobežotu arhitektūras mantojuma fiziskas iznīcināšanas draudus, katra Dalībvalsts apņemas:

1 veicināt zinātnisko izpēti, lai noteiktu un analizētu piesārņotības kaitīgo iedarbību un noteiktu veidu, kā to samazināt vai novērst;

2 ņemt vērā arhitektūras mantojuma saglabāšanas specifiskās problēmas, izstrādājot politiku cīņai pret piesārņošanu.

Sankcijas

9. pants

Katra Dalībvalsts apņemas nodrošināt, ka tai pieejamās varas ietvaros arhitektūras mantojumu aizsargājošās likumdošanas pārkāpumi sastaps atbilstošu un adekvātu attiecīgo institūciju rīcību. Šī rīcība attiecīgos apstākļos ietver prasību vainīgajam nojaukt jaunceltni, kas neatbilst prasībām, vai atjaunot aizsargājamo objektu tā sākotnējā stāvoklī.

Kultūras pieminekļu saglabāšanas politika

10. pants

Katra Dalībvalsts apņemas pieņemt saskaņotas saglabāšanas politiku, kas:

1 ietvert arhitektūras mantojuma aizsardzību kā vienu no būtiskiem pilsētu un lauku plānošanas mērķiem un nodrošināt, lai šo prasību ņemtu vērā, gan izstrādājot teritorijas attīstības plānus, gan izsniedzot atļaujas darbu veikšanai;

2 izstrādāt arhitektūras mantojuma atjaunošanas un uzturēšanas programmas;

3 padarīt arhitektūras mantojuma saglabāšanu, popularizēšanu un atjaunošanu par kultūras, vides un plānošanas politikas galveno virzienu;

4 kad vien iespējams, pilsētu un lauku plānošanas procesā veicināt to ēku saglabāšanu un izmantošanu, kuru patiesā nozīme nenodrošinātu to aizsardzību atbilstoši šīs Konvencijas 3. panta 1.daļai, bet kuras ir interesantas ar savu novietojumu pilsētas vai lauku vidē un ir vērtīgas no dzīves kvalitātes viedokļa;

5 veicināt tradicionālu iemaņu un materiālu izmantošanu un attīstību kā būtisku elementu arhitektūras mantojuma nākotnei.

11. pants

Ar atbilstošu attieksmi pret mantojuma arhitektonisko un vēsturisko raksturu, katra Dalībvalsts apņemas veicināt:

- aizsargājamo objektu izmantošanu atbilstoši mūsdienu dzīves prasībām;

- ja pieļaujams, pielāgot vecas ēkas jaunai izmantošanai.

12. pants

Atzīstot, cik nozīmīga ir publiska pieeja aizsargājamiem objektiem, katra Dalībvalsts apņemas veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka šādas pieejas sekas, it sevišķi jebkādi celtniecības darbi, nekaitē šādu objektu arhitektoniskajam un vēsturiskajam raksturam un to apkārtnei.

13. pants

Lai atvieglotu šo pasākumu ieviešanu, katra Dalībvalsts savas politiskās un administratīvās struktūras ietvaros apņemas veicināt efektīvu sadarbību starp visu līmeņu institūcijām, kas atbildīgas par saglabāšanas, kultūras, vides un plānošanas pasākumiem.

Piedalīšanās un asociācijas

14. pants

Lai palielinātu varas iestāžu veikto pasākumu efektivitāti arhitektūras mantojuma noteikšanas, aizsardzības, atjaunošanas, uzturēšanas, izmantošanas un popularizēšanas jomās, katra Dalībvalsts apņemas:

1 izveidot vairākpakāpju lēmumu pieņemšanu, atbilstošu mehānismu, kas nodrošinātu informācijas piegādi, konsultācijas un sadarbību starp valsts, reģionālajām un vietējām varas iestādēm, kultūras iestādēm, asociācijām un sabiedrību;

2 šajā jomā veicināt sponsorēšanas un bezpeļņas asociāciju attīstību.

Informācija un apmācība

15. pants

Katra Dalībvalsts apņemas:

1 attīstīt sabiedrības izpratni par to, ka arhitektūras mantojuma saglabāšana ir vērtība gan kā kultūras identitātes elements, gan kā iedvesmas un radošā gara avots mūsu un nākamām paaudzēm;

2 šai nolūkā veicināt informācijas izplatīšanos un izpratnes palielināšanos, sevišķi izmantojot mūsdienu sakaru un popularizēšanas līdzekļus, šo pasākumu mērķis ir:

a jau no skolas gadiem modināt un palielināt sabiedrības interesi par mantojuma, apbūves vides kvalitātes un arhitektūras aizsardzību;

b parādīt vienotību, kas pastāv starp kultūras mantojumu un arhitektūru, mākslu, tautas tradīcijām un dzīves veidu visos līmeņos - Eiropas, valsts vai reģiona.

16. pants

Katra Dalībvalsts apņemas veicināt apmācību amatniecībā un dažādās profesijās, kas ir saistītas ar arhitektūras mantojuma saglabāšanu.

Kultūras mantojuma saglabāšanas politikas koordinācija Eiropā

17. pants

Dalībvalstis apņemas apmainīties ar informāciju par savu kultūras mantojuma saglabāšanas politiku attiecībā uz:

1 metodēm, kas jāpieņem, lai apzinātu, aizsargātu un saglabātu objektus, ņemot vērā vēstures attīstību un arhitektūras mantojuma objektu skaita pakāpenisku pieaugumu;

2 veidiem, kā arhitektūras mantojuma aizsargāšanas nepieciešamību vislabāk piemērot mūsdienu ekonomiskajām, sociālajām un kultūras norisēm;

3 iespējām, ko piedāvā jaunas tehnoloģijas, lai identificētu un uzskaitītu arhitektūras mantojumu, novērstu materiālu iznīcināšanu, veiktu zinātniskos pētījumus, atjaunošanas darbus, izmantotu un popularizētu šo mantojumu;

līdzekļiem, kā veicināt arhitektu jaunradi, kas nodrošinās mūsu laikmeta ieguldījumu Eiropas mantojumā.

18. pants

Dalībvalstis apņemas piedāvāt, kad vien nepieciešams, starptautisku tehnisko palīdzību, apmainoties ar arhitektūras mantojuma saglabāšanas pieredzi un ekspertiem.

19. pants

Atbilstoši valsts likumdošanai vai starptautiskiem līgumiem Dalībvalstis apņemas Eiropā veicināt apmaiņu ar arhitektūras mantojuma saglabāšanas speciālistiem, to skaitā tiem, ka atbild par tālāku apmācību.

20. pants

Ekspertu komitejai, ko šīs Konvencijas mērķiem un atbilstoši Eiropas Padomes Statūtu 17. pantam izveidojusi Eiropas Padomes Ministru komiteja, jāseko šīs Konvencijas īstenošanai, un proti:

1 periodiski jāziņo Eiropas Padomes Ministru komitejai par arhitektūras mantojuma saglabāšanas politiku šīs Konvencijas Dalībvalstīs, par šīs Konvencijas principu realizēšanu un par savu darbību;

2 jāiesaka Eiropas Padomes Ministru komitejai pasākumi, kā īstenot Konvencijas nosacījumus, proti, veikt daudzpusējus pasākumus, Konvencijas pārstrādāšanu vai papildināšanu un sabiedrības informēšanu par šīs Konvencijas mērķiem;

3 jāsniedz rekomendācijas Eiropas Padomes Ministru komitejai par to valstu uzaicināšanu pievienoties šai Konvencijai, kas nav Eiropas Padomes Dalībvalstis.

21. pants

Šīs Konvencijas nosacījumi nekavēs pielietot tos specifiskos nosacījumus, kuri ļauj veiksmīgāk aizsargāt objektus, kas aprakstīti 1. pantā, un proti:

- 1972. gada 16. novembra Konvencija par Pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību;

- 1969. gada 6. maija Konvencija par Arheoloģiskā mantojuma aizsardzību.

Noslēguma panti

22. pants

1 Šī Konvencija tiks nodota parakstīšanai Eiropas Padomes Dalībvalstīm. Tā ir jāratificē, jāpieņem vai jāatzīst. Ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas dokumenti glabājami pie Eiropas Padomes Ģenerālsekretāra.

2 Šī Konvencija stāsies spēkā trīs mēnešus pēc datuma, kad trīs Eiropas Padomes Dalībvalstis piekritīs tikt saistītas šai Konvencijai saskaņā ar iepriekšējā punkta nosacījumiem.

3 Attiecībā uz katru Dalībvalsti, kas pēc tam piekrīt tikt saistītas šai Konvencijai, tā stāsies spēkā trīs mēnešus pēc datuma, kad nodoti glabāšanā ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas dokumenti.

23. pants

1 Pēc šīs Konvencijas stāšanās spēkā, Eiropas Padomes Ministru komiteja var uzaicināt jebkuru Valsti, kas nav Eiropas Padomes un Eiropas Ekonomiskās Kopienas Dalībvalsts, pievienoties šai Konvencijai, atsaucoties uz lēmumu, ko pieņēmis vairākums atbilstoši Eiropas Padomes Statūtu 20.d pantam un uz atklātu balsojumu, kurā piedalījušies visi to Konvencijas pievienojušos Valstu pārstāvji, kas piedalās Komitejā.

2 Attiecībā uz katru pievienojušos Valsti vai Eiropas Ekonomisko Kopienu, ja tā pievienosies Konvencijai, šī Konvencija stājas spēkā trīs mēnešus pēc datuma, kad pievienošanās dokuments ir nodots glabāšanā Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram.

24. pants

1 Jebkura Valsts parakstīšanas laikā vai nododot glabāšanā ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas dokumentu, norāda teritoriju vai teritorijas, uz ko šī Konvencija attieksies.

2 Vēlāk jebkura Valsts, adresējot deklarāciju Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram, var paplašināt šīs Konvencijas darbību uz jebkuru citu teritoriju, kas noteikta deklarācijā. Attiecībā uz šo teritoriju Konvencija stājas spēkā sešus mēnešus pēc datuma, kad šo deklarāciju būs saņēmis Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs.

3 Jebkura deklarācija, kas izstrādāta, pamatojoties uz diviem iepriekšējiem punktiem, attiecībā uz jebkuru teritoriju, kas noteikta šādā deklarācijā, var tikt atsaukta, nosūtot notu, kas adresēta Ģenerālsekretāram. Atsaukums stājas spēkā sešus mēnešus pēc datuma, kad šo notu būs saņēmis Ģenerālsekretārs.

25. pants

1 Jebkura Valsts laikā, kad Konvencija tiek parakstīta vai kad ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas vai pievienošanās dokuments tiek nodots glabāšanā, var paziņot, ka tā saglabā tiesības nepakļauties, kopumā vai daļēji, 4. panta c un d punktu nosacījumiem. Nekādi citi iebildumi nav pieļaujami.

2 Jebkura pievienojusies Valsts, kas ir formulējusi iebildumus, pamatojoties uz iepriekšējo punktu, var pilnībā vai daļēji tos atsaukt, nosūtot notu, kas adresēta Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram. Atsaukums stājas spēkā dienā, kad šo notu saņem Ģenerālsekretārs.

3 Dalībvalsts, kas formulējusi iebildumus attiecībā uz nosacījumiem, kas minēti augstāk 1.daļā, nevar prasīt no citām Dalībvalstīm šo nosacījumu ievērošanu, tomēr, ja šie iebildumi ir daļēji vai kondicionāli, tā var prasīt šo nosacījumu ievērošanu, ciktāl pati tos ir pieņēmusi.

26. pants

1 Katra Dalībvalsts jebkurā laikā var denonsēt šo Konvenciju, nosūtot notu, kas adresēta Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram.

2 Šāda denonsācija stāsies spēkā sešus mēnešus pēc datuma, kad šo notu būs saņēmis Ģenerālsekretārs.

27. pants

Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram ir jāpaziņo Eiropas Padomes Dalībvalstīm, jebkurai Valstij, kas ir pievienojusies šai Konvencijai, un Eiropas Ekonomiskajai Savienībai, ja tā ir pievienojusies šai Konvencijai, par:

a jebkuru jaunu Dalībvalsti;

b jebkura ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas vai pievienošanās dokumenta nodošanu glabāšanā;

c jebkuru datumu, kad šī Konvencija stājas spēkā saskaņā ar 22., 23. un 24. pantu;

d jebkuru citu aktu, notu vai paziņojumu, kas attiecas uz šo Konvenciju.

To apliecinot, apakšā parakstījušies, attiecīgi pilnvaroti, parakstīja šo Konvenciju.

Sastādīts Granādā, 1985. gada 3. oktobrī angļu un franču valodā, abi teksti ir vienlīdz autentiski, vienā eksemplārā, kas tiek nodots glabāšanā Eiropas Padomes arhīvos. Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs nosūta apstiprinātas kopijas visām Eiropas Padomes Dalībvalstīm, jebkurai citai Valstij vai Eiropas Ekonomiskajai Savienībai, kas uzaicinātas pievienoties šai Konvencijai.

Kultūras ministrs

Valsts sekretārs

Juridiskais dienests

Par kontroli atbildīgā amatpersona

Atbildīgā amatpersona

__.__.2003.

I.Rībena

D.Pavļuts

I.Millersone

I.Bērziņa

R.Eize

23.04.2003. 12:00

1984

J.Šumeiko

7225426, Juris.Shumeiko@mantojums.lv

Convention for the protection

of the architectural heritage of

Europa

Granada, 3.X.1985

European Treaty Series - No. 121

The member States of the Council of Europe, signatory hereto,

Considering that the aim of the Council of Europe is to achieve a greater unity between its members for the purpose, inter alia, of safeguarding and realising the ideals and principles which are their common heritage;

Recognising that the architectural heritage constitutes an irreplaceable expression of the richness and diversity of Europe's cultural heritage, bears inestimable witness to our past and is a common heritage of all Europeans;

Having regard to the European Cultural Convention signed in Paris on 19 December 1954 and in particular to Article 1 thereof;

Having regard to the European Charter of the Architectural Heritage adopted by the Committee of Ministers of the Council of Europe on 26 September 1975 and to Resolution (76) 28, adopted on 14 April 1976, concerning the adaptation of laws and regulations to the requirements of integrated conservation of the architectural heritage;

Having regard to Recommendation 880 (1979) of the Parliamentary Assembly of the Council of Europe on the conservation of the European architectural heritage;

Having regard to Recommendation No. R (80) 16 of the Committee of Ministers to member States on the specialised training of architects, town planners, civil engineers and landscape designers, and to Recommendation No. R (81) 13 of the Committee of Ministers, adopted on 1 July 1981, on action in aid of certain declining craft trades in the context of the craft activity;

Recalling the importance of handing down to future generations a system of cultural references, improving the urban and rural environment and thereby fostering the economic, social and cultural development of States and regions;

Acknowledging the importance of reaching agreement on the main thrust of a common policy for the conservation and enhancement of the architectural heritage,

Have agreed as follows:

Definition of the architectural heritage

Article 1

For the purposes of this Convention, the expression “architectural heritage” shall be considered to comprise the following permanent properties:

1 monuments: all buildings and structures of conspicuous historical, archaeological, artistic, scientific, social or technical interest, including their fixtures and fittings;

2 groups of buildings: homogeneous groups of urban or rural buildings conspicuous for their historical, archaeological, artistic, scientific, social or technical interest which are sufficiently coherent to form topographically definable units;

3 sites: the combined works of man and nature, being areas which are partially built upon and sufficiently distinctive and homogeneous to be topographically definable and are of conspicuous historical, archaeological, artistic, scientific, social or technical interest.

Identification of properties to be protected

Article 2

For the purpose of precise identification of the monuments, groups of buildings and sites to be protected, each Party undertakes to maintain inventories and in the event of threats to the properties concerned, to prepare appropriate documentation at the earliest opportunity.

Statutory protection procedures

Article 3

Each Party undertakes:

1 to take statutory measures to protect the architectural heritage;

2 within the framework of such measures and by means specific to each State or region, to make provision for the protection of monuments, groups of buildings and sites.

Article 4

Each Party undertakes:

1 to implement appropriate supervision and authorisation procedures as required by the legal protection of the properties in question;

2 to prevent the disfigurement, dilapidation or demolition of protected properties. To this end, each Party undertakes to introduce, if it has not already done so, legislation which:

a requires the submission to a competent authority of any scheme for the demolition or alteration of monuments which are already protected, or in respect of which protection proceedings have been instituted, as well as any scheme affecting their surroundings;

b requires the submission to a competent authority of any scheme affecting a group of buildings or a part thereof or a site which involves demolition of buildings the erection of new buildings substantial alterations which impair the character of the buildings or the site;

c permits public authorities to require the owner of a protected property to carry out work or to carry out such work itself if the owner fails to do so;

d allows compulsory purchase of a protected property.

Article 5

Each Party undertakes to prohibit the removal, in whole or in part, of any protected monument, except where the material safeguarding of such monuments makes removal imperative. In these circumstances the competent authority shall take the necessary precautions for its dismantling, transfer and reinstatement at a suitable location.

Ancillary measures

Article 6

Each Party undertakes:

1 to provide financial support by the public authorities for maintaining and restoring the architectural heritage on its territory, in accordance with the national, regional and local competence and within the limitations of the budgets available;

2 to resort, if necessary, to fiscal measures to facilitate the conservation of this heritage;

3 to encourage private initiatives for maintaining and restoring the architectural heritage.

Article 7

In the surroundings of monuments, within groups of buildings and within sites, each Party undertakes to promote measures for the general enhancement of the environment.

Article 8

With a view to limiting the risks of the physical deterioration of the architectural heritage, each Party undertakes:

1 to support scientific research for identifying and analysing the harmful effects of pollution and for defining ways and means to reduce or eradicate these effects;

2 to take into consideration the special problems of conservation of the architectural heritage in anti-pollution policies.

Sanctions

Article 9

Each Party undertakes to ensure within t he power available to it that infringements of the law protecting the architectural heritage are met with a relevant and adequate response by the competent authority. This response may in appropriate circumstances entail an obligation on the offender to demolish a newly erected building which fails to comply with the requirements or to restore a protected property to its former condition.

Conservation policies

Article 10

Each Party undertakes to adopt integrated conservation policies which:

1 include the protection of the architectural heritage as an essential town and country planning objective and ensure that this requirement is taken into account at all stages both in the drawing up of development plans and in the procedures for authorising work;

promote programmes for the restoration and maintenance of the architectural heritage;

3 make the conservation, promotion and enhancement of the architectural heritage a major feature of cultural, environmental and planning policies;

4 facilitate whenever possible in the town and country planning process the conservation and use of certain buildings whose intrinsic importance would not warrant protection within the meaning of Article 3, paragraph 1, of this Convention but which are of interest from the point of view of their setting in the urban or rural environment and of the quality of life;

5 foster, as being essential to the future of the architectural heritage, the application and development of traditional skills and materials.

Article 11

Due regard being had to the architectural and historical character of the heritage, each Party undertakes to foster:

– the use of protected properties in the light of the needs of contemporary life;

– the adaptation when appropriate of old buildings for new uses.

Article 12

While recognising the value of permitting public access to protected properties, each Party undertakes to take such action as may be necessary to ensure that the consequences of permitting this access, especially any structural development, do not adversely affect the architectural and historical character of such properties and their surroundings.

Article 13

In order to facilitate the implementation of these policies, each Party undertakes to foster, within its own political and administrative structure, effective co-operation at all levels between conservation, cultural, environmental and planning activities.

Participation and associations

Article 14

With a view to widening the impact of public authority measures for the identification, protection, restoration, maintenance, management and promotion of the architectural heritage, each Party undertakes:

1 to establish in the various stages of the decision-making process, appropriate machinery for the supply of information, consultation and co-operation between the State, the regional and local authorities, cultural institutions and associations, and the public;

2 to foster the development of sponsorship and of non-profit-making associations working in this field.

Information and training

Article 15

Each Party undertakes:

1 to develop public awareness of the value of conserving the architectural heritage, both as an element of cultural identity and as a source of inspiration and creativity for present and future generations;

2 to this end, to promote policies for disseminating information and fostering increased awareness, especially by the use of modern communication and promotion techniques, aimed in particular:

a at awakening or increasing public interest, as from school-age, in the protection of the heritage, the quality of the built environment and architecture;

b at demonstrating the unity of the cultural heritage and the links that exist between architecture, the arts, popular traditions and ways of life at European, national and regional levels alike.

Article 16

Each Party undertakes to promote training in the various occupations and craft trades involved in the conservation of the architectural heritage.

European co-ordination of conservation policies

Article 17

The Parties undertake to exchange information on their conservation policies concerning such matters as:

1 the methods to be adopted for the survey, protection and conservation of properties having regard to historic developments and to any increase in the number of properties concerned;

2 the ways in which the need to protect the architectural heritage can best be reconciled with the needs of contemporary economic, social and cultural activities;

3 the possibilities afforded by new technologies for identifying and recording the architectural heritage and combating the deterioration of materials as well as in the fields of scientific research, restoration work and methods of managing and promoting the heritage;

4 ways of promoting architectural creation as our age's contribution to the European heritage.

Article 18

The Parties undertake to afford, whenever necessary, mutual technical assistance in the form of exchanges of experience and of experts in the conservation of the architectural heritage.

Article 19

The Parties undertake, within the framework of the relevant national legislation, or the international agreements, to encourage European exchanges of specialists in the conservation of the architectural heritage, including those responsible for further training.

Article 20

For the purposes of this Convention, a Committee of Experts set up by the Committee of Ministers of the Council of Europe pursuant to Article 17 of the Statute of the Council of Europe shall monitor the application of the Convention and in particular:

1 report periodically to the Committee of Ministers of the Council of Europe on the situation of architectural heritage conservation policies in the States Parties to the Convention, on the implementation of the principles embodied in the Convention and on its own activities;

2 propose to the Committee of Ministers of the Council of Europe measures for the implementation of the Convention's provisions, such measures being deemed to include multilateral activities, revision or amendment of the Convention and public information about the purpose of the Convention;

3 make recommendations to the Committee of Ministers of the Council of Europe regarding invitations to States which are not members of the Council of Europe to accede to this Convention.

Article 21

The provisions of this Convention shall not prejudice the application of such specific more favourable provisions concerning the protection of the properties described in Article 1 as are embodied in:

–the Convention for the Protection of World Cultural and Natural Heritage of 16 November 1972;

–the European Convention on the Protection of the Archaeological Heritage of 6 May 1969.

Final clauses

Article 22

1 This Convention shall be open for signature by the member States of the Council of Europe. It is subject to ratification, acceptance or approval. Instruments of ratification, acceptance or approval shall be deposited with the Secretary General of the Council of Europe.

2 This Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date on which three member States of the Council of Europe have expressed their consent to be bound by the Convention in accordance with the provisions of the preceding paragraph.

3 In respect of any member State which subsequently expresses it consent to be bound by it, the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of the deposit of the instrument of ratification, acceptance or approval.

Article 23

1 After the entry into force of this Convention, the Committee of Ministers of the Council of Europe may invite any State not a member of the Council and the European Economic Community to accede to this Convention by a decision taken by the majority provided for in Article 20.d of the Statute of the Council of Europe and by the unanimous vote of the representatives of the Contracting States entitled to sit on the Committee.

2 In respect of any acceding State or, should it accede, the European Economic Community, the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of deposit of the instrument of accession with the Secretary General of the Council of Europe.

Article 24

1 Any State may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, specify the territory or territories to which this Convention shall apply.

2 Any State may at any later date, by a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, extend the application of this Convention to any other territory specified in the declaration. In respect of such territory the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of receipt of such declaration by the Secretary General.

Any declaration made under the two preceding paragraphs may, in respect of any territory specified in such declaration, be withdrawn by a notification addressed to the Secretary General. The withdrawal shall become effective on the first day of the month following the expiration of a period of six months after the date of receipt of such notification by the Secretary General.

Article 25

1 Any State may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, declare that it reserves the right not to comply, in whole or in part, with the provisions of Article 4, paragraphs c and d. No other reservations may be made.

2 Any Contracting State which has made a reservation under the preceding paragraph may wholly or partly withdraw it by means of a notification addressed to the Secretary General of the Council of Europe. The withdrawal shall take effect on the date of receipt of such notification by the Secretary General.

3 A Party which has made a reservation in respect of the provisions mentioned in paragraph 1 above may not claim the application of that provision by any other Party; it may, however, if its reservation is partial or conditional, claim the application of that provision in so far as it has itself accepted it.

Article 26

1 Any Party may at any time denounce this Convention by means of a notification addressed to the Secretary General of the Council of Europe.

2 Such denunciation shall become effective on the first day of the month following the expiration of a period of six months after the date of receipt of such notification by the Secretary General.

Article 27

The Secretary General of the Council of Europe shall notify the member States of the Council of Europe, any State which has acceded to this Convention and the European Economic Community if it has acceded, of:

a any signature;

b the deposit of any instrument of ratification, acceptance, approval or accession;

c any date of entry into force of this Convention in accordance with Articles 22, 23 and 24;

d any other act, notification or communication relating to this Convention.

In witness whereof the undersigned, being duly authorised thereto, have signed this Convention.

Done at Granada, this 3rd day of October 1985, in English and French, both texts being equally authentic, in a single copy which shall be deposited in the archives of the Council of Europe. The Secretary General of the Council of Europe shall transmit certified copies to each member State of the Council of Europe and to any State or to the European Economic Community invited to accede to this Convention.

Kultūras ministrs

Valsts sekretārs

Juridiskais dienests

Par kontroli atbildīgā amatpersona

Atbildīgā amatpersona

__.__.2003.

I.Rībena

D.Pavļuts

I.Millersone

I.Bērziņa

R.Eize

23.04.2003. 12:00

2799

J.Šumeiko,7225426

Juris.Shumeiko@mantojums.lv

Anotācija

likumprojektam “Konvencija Eiropas arhitektūras mantojuma aizsardzībai”

I. Kādēļ normatīvais akts ir vajadzīgs

1. Pašreizējās situācijas raksturojums

Pašlaik arhitektūras mantojuma aizsardzību reglamentē likums ‘’Par kultūras pieminekļu aizsardzību’’ (pieņemts 12.02.1992.).

Eiropas Padomes Granādā 1985.g. pieņemtā ‘’Konvencija Eiropas arhitektūras mantojuma aizsardzībai’’ pieder pie Eiropas Padomes līgumu sērijas, kuras paraksta Eiropas Padomes dalībvalstis. Konvencijas pamatnostādnes ir jau iestrādātas likumā ‘’Par kultūras pieminekļu aizsardzību’’ un citos tiesību aktos.

Pievienojoties minētajai konvencijai, Latvija demonstrē izpratni par kultūras mantojuma saglabāšanu līdzās pārējiem Eiropas Padomes pamatprincipiem: demokrātijai, cilvēktiesībām, likumībai un līdz ar to var cerēt uz palīdzību kultūras mantojuma aizsardzības problēmu risinājumā. Latvija ratificējot konvenciju, ar to pierādītu savu atbalstu Eiropas valstu nostādnēm kultūras mantojuma aizsardzības un izmantošanas jomā.

2. Normatīvā akta projekta būtība

Viens no konvencijas pamatmērķiem ir radīt vienotu arhitektūras mantojuma saglabāšanas sistēmu Eiropā, un nodrošināt informāciju apmaiņu starp valstīm ar nolūku nodrošināt kultūras mantojuma aizsardzību, piemērojot to mūsdienu ekonomiskajām, sociālajām un kultūras norisēm. Konvencija satur arhitektūras un mantojuma definīcijas, kuras aptver ēkas, ēku grupas un nozīmīgas vietas – teritorijas ar īpašu apbūvi. Nozīmīga konvencijas sastāvdaļa ir tajā ietvertā kultūras pieminekļu saglabāšanas politika, kas paredz pilsētu un lauku plānošanas procesā veicināt arhitektūras mantojuma izmantošanu, kā arī tradicionālu iemaņu un materiālu izmantošanu un attīstību kā būtisku elementu arhitektūras mantojuma nākotnei.

Likumprojekts vajadzīgs, lai Latvija varētu pieņemt un apstiprināt minēto konvenciju, tādējādi veicinot arhitektūras mantojuma popularizāciju un aizsardzību, kas radīs starptautiskajām investīcijām drošu vidi, nesot pozitīvu Latvijas tēlu Eiropā un visā pasaulē.

3. Cita informācija

II. Kāda var būt normatīvā akta

ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību

1. Ietekme uz makroekonomisko vidi

Likumprojekts radīs labvēlīgas izmaiņas makroekonomiskajā vidē.

2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu

Likumprojekts labvēlīgi ietekmēs uzņēmējdarbību. Latvijas pievienošanās konvencijai tiks starptautiski atzīta, kā arī tiks novērtēta Latvijas vēlme rūpēties par savu arhitektūras mantojuma aizsardzību un saglabāšanu. Minētais radīs drošu vidi investīciju pieplūdumam un veicinās arhitektūras mantojuma īpašniekus (valdītājus) saglabāt un rūpēties par īpašumā (valdījumā) esošajiem arhitektūras mantojuma cienīgiem objektiem. Uzlabosies Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāte. Latvija atstās tādas valsts iespaidu, kas rūpējas par kultūras (arhitektūras) mantojumu. Pieaugs tūrisma apgrozījums, tādējādi iespējama jaunu darba vietu radīšana.

3. Sociālo seku izvērtējums

Veicinot arhitektūras mantojuma aizsardzību un saglabāšanu telpa tiks ātrāk un kvalitatīvāk sakārtota, kas sekmēs Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitātes līmeņa paaugstināšanu, jo neapšaubāmi šis process uzlabos uzņēmējdarbības vidi, ietekmējot visas sociālās iedzīvotāju grupas Latvijā. Palielinoties tūrisma apgrozījumam, tiks radītas jaunas darba vietas, kas samazinās bezdarbu.

4. Ietekme uz vidi

Likumprojekts ietekmēs vidi, jo tiks radīti priekšnoteikumi kvalitatīvas cilvēka dzīves telpas veidošanai.

5. Cita informācija

III. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem
	tūkst. Ls
Rādītāji	Kārtējais gads (2003.)	Trīs nākamie gadi			*)
1. Izmaiņas budžeta ieņēmumos	-	-	-	-
2. Izmaiņas budžeta izdevumos	-	-	-	-
3. Finansiālā ietekme	-	-	-	-
4. Prognozējamie kompensējošie pasākumi papildu izdevumu finansēšanai	-	-	-	-
5. Detalizēts finansiālā pamatojuma aprēķins	-	-	-	-
6. Cita informācija		-	-	-

*) Vidēji piecu gadu laikā pēc kārtējā gada

IV. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu

Kādi normatīvie akti – likumi un Ministru kabineta noteikumi papildus jāizdod un vai ir sagatavoti to projekti.

Attiecībā uz Ministru kabineta noteikumiem (arī tiem, kuru izdošana ir paredzēta izstrādātajā likumprojektā) norāda to izdošanas mērķi un galvenos satura punktus, kā arī termiņu, kādā ir paredzēts šos noteikumus izstrādāt.

Likumprojekts šo jomu neskar.

3. Cita informācija

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst normatīvais akts
1. Saistības pret Eiropas Savienību	Likumprojekts šo jomu neskar.
2. Saistības pret citām starptautiskajām organizācijām	Likumprojekts izriet no Latvijas saistībām kā Eiropas Padomes dalībvalstij.
3. Saistības, kas izriet no Latvijai saistošajiem divpusējiem un daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem	Likumprojekts šo jomu neskar.

4. Atbilstības izvērtējums
Attiecīgie Eiropas Savienības normatīvie akti un citi dokumenti (piemēram, Eiropas Tiesas spriedumi, vadlīnijas, juridiskās doktrīnas atzinums u.tml.), norādot numuru, pieņemšanas datumu, nosaukumu un publikāciju	Likumprojekts šo jomu neskar.

Latvijas normatīvā akta projekta norma (attiecīgā panta, punkta Nr.)	Eiropas Savienības normatīvais akts un attiecīgā panta Nr.	Atbilstības pakāpe (atbilst/neatbilst)	Komentāri

5. Cita informācija

VI. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot normatīvā akta projektu
1. Ar kurām nevalstiskajām organizācijām konsultācijas ir notikušas	Konsultācijas notikušas ar Latvijas Arhitektu savienību.
2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta)	Latvijas Arhitektu savienība atbalsta pievienošanos konvencijai.
3. Kādi sabiedrības informēšanas pasākumi ir veikti un kāds ir sabiedriskās domas viedoklis	Sabiedrības informēšanas pasākumi nav veikti
4. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem	Eiropas Padomes Kultūras mantojuma departaments atbalsta Latvijas Republikas pievienošanos konvencijai
5. Cita informācija

VII. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde

1.Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde no valsts puses un (vai) pašvaldību puses - tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas

Likuma izpildei netiek radītas jaunas valsts institūcijas.

2. Kā sabiedrība tiks informēta par normatīvā akta ieviešanu

Sabiedrība par normatīvo aktu tiks informēta:

1)Inspekcijas informācijas centrā; 2)izmantojot publikācijas laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”;

3)ar publikācijām presē.

3. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja likums viņu ierobežo

Likumprojekts neparedz indivīda tiesību ierobežojumus.

4. Cita informācija

Kultūras ministre

Valsts sekretārs

Juridiskais dienests

Par kontroli atbildīgā amatpersona

Atbildīgā amatpersona

__.__.2003.

I.Rībena

D.Pavļuts

I.Millersone

I.Bērziņa

R.Eize

23.04.2003. 11.00

849, J.Šumeiko 7225426

vkpai@latnet.lv